Katru gadu janvārī no 13. datuma mēs atceramies 1991. gada notikumus ‒ Barikāžu dienas.
Tā bija viena no saspringtākajām un izšķirīgākajām nedēļām mūsu valsts jaunāko laiku vēsturē. Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON specvienībām un novērsa PSRS vadības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā un ievest šeit karaspēku.
Vija Kaļķe, mājsaimniece:
Tas bija gan nozīmīgs, gan satraucošs laiks, jo notika cēla mērķa vārdā. Uzskatu, ka tas daudz ko mainīja un ietekmēja pašos latviešos. Mēs sapratām, ka varam būt stipri un vienoti. Ja tagad būtu nepieciešamība, noteikti piedalītos. |
|
Juvis L., pensionārs:
Pats uz barikādēm tolaik nedevos, tomēr saviem padotajiem devu iespēju braukt. Tagad ‒ ja būtu vajadzība, pats arī brauktu. Tādus notikumus nedrīkst palaist garām. |
|
Ērika S., pensionāre:
Vīrs piedalījās barikāžu veidošanā, vairākas dienas apsargāja Augstāko Padomi. Mēs par to patiesi lepojamies. Viņam piešķīra arī 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Ja tagad vajadzētu braukt, es noteikti brauktu un kopā ar visu ģimeni. |
|
Anita Poprocka, pensionāre:
Barikāžu laiks man asociējas ar šausmām, bija patiešām bail par tuviniekiem. Mans vīrs un dēls tur piedalījās, pati biju mājās ar mazbērniņu un nemitīgi gaidīju kādas ziņas un viņus pašus. Atceros ugunskurus Rīgas centrā un to, kā rokas trīcēja, kad bija dzirdama helikoptera rūkoņa virs galvas. Bijām pilnīgi pārliecināti, ka iespējama šaušana. Visi labi apzinājās, ka mūsu barikādes var noslaucīt no zemes virsas vienā mirklī. |
|
Foto: Krišjānis Grantiņš
