Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Divdesmit piecus gadus pēc Latvijas Tautas frontes dibināšanas, kad šie Andra Ritmaņa vārdi kļuva par vienojošu lūgsnu pasaulē izkaisītajai latviešu tautai, 95 gadus pēc Latvijas valsts dibināšanas tie skan vēl būtiskāk, jo brīnums ir nevis tas, ka Latvija ir atkal brīva un neatkarīga valsts, bet gan tas, ka 18. novembri ārzemēs svin vairāk latviešu vietās nekā pirms neatkarības atjaunošanas.

Vēl lielāku izbrīnu izraisa diskusija – kāpēc tāda Latvija vispār pastāv?

"Mana tauta tā nīkst visās pasaules malās, pat savā zemē tā neaug, kā nākās."

Kā tas var būt, ka brīvo Latviju ir pametuši vairāk nekā 300 tūkstoši tās ļaužu, ka Latgales sētas joprojām stāv tukšas un zālēs ieaugušas, ka vecākā paaudze, kas uz saviem pleciem iznesa okupāciju un Trešo atmodu, mēģina izdzīvot ar grašiem un pret latviski runājošiem tiek vērsta rupja diskriminācija darba tirgū?

Svinot svētkus, varbūt vajadzētu ieskatīties Latvijā tikai no parādes durvju puses. Taču mums ir atklāti jāizvērtē tagadnes nesakoptā sētas puse, lai saprastu, ka nesenās pagātnes nomācošais konformisms joprojām slāpē senās pagātnes radošo garīgumu un mūsdienīgu rīcībspēju. Bez vispusīgas un kopīgas vēstures apziņas, kā brīdina Pols Goubls un Egils Levits, mums draud mankurtizācija – verdzība, kas rodas, zaudējot nacionālo atmiņu un spēcīgu latvisku identitāti.

No Pirmās Atmodas laikiem līdz brīvības atjaunošanai latvieši ir prasmīgi izmantojuši pasaules notikumus par labu gan valstiskiem, gan savtīgiem mērķiem.

Arī Kārlis Ulmanis veiksmīgi manipulēja ar pasaules ekonomisko krīzi un autoritārisma izplatību Eiropā, lai pārņemtu varu savās rokās, liekot lietā to par labu Latvijas tautas straujai izaugsmei un nacionālās pašapziņas celšanai. Diemžēl demokrātija, pilsoniskā sabiedrība un politiskās partijas savā attīstībā tāpat kā Pelnrušķīte tika aizdzītas aizkrāsnē, lai 60 gadus vēlāk, nokvēpušas un no garā miega pamodušās, izlīstu jauna, demokrātiska laikmeta dienas gaismā.

Visticamāk, demokrātija nebūtu pasargājusi Latviju no okupāciju varām, taču, nepārlecot lielu garīgās attīstības soli, tās tauta būtu spējīgāka uzņemties to atbildību un tos izaicinājumus, kurus nesa neatkarības atjaunošana 1991. gadā.

Trešā atmoda iznira uz Latvijas inteliģences radītā brīvības viļņa un vainagojās ar Latvijas Augstākās padomes lēmumu 1991. gada 21. augustā izmantot apvērsumu Padomju Savienībā, lai atjaunotu Latvijas neatkarību. Brīdī, kad vajadzēja celt tautas intelektuālo temperatūru un apgaismību, Latvijas līderi savtīgu interešu nolūkos un ar "gāzi grīdā" veidoja valsts pamatus mežonīgā kapitālismā, radot augošu sociālo nevienlīdzību un līdz šim neredzētu neticības vilni par Latvijas un latviešu valodas pastāvēšanas nepieciešamību. Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits atzīst, ka salīdzinājumā ar Eiropu tik dziļa nedrošība par savu valsti ir tikai Latvijā.

Daniels Vebsters (Webster) teicis, ka tikai cilvēki ar augstu morāli var stiprināt brīvu republiku. Latvijas politiķiem ir pietrūcis tā morālā spēka un gara diženuma, kas nepieciešams, lai izvestu tautu caur lielu vērtību transformāciju.

Latvijas lēmums pievienoties NATO, ES un eirozonai nenoliedzami ir lēmumi, kas gluži kā avārijas bremzes izglābuši Latviju no pašu radītās ekonomiskās krizes un ne vienu reizi vien apstādinājuši Latvijas ātrvilciena gaitu Maskavas virzienā.

Mums jārunā arī atklāti par trimdas latviešiem atjaunotās neatkarības iezīmē, par tiem, kuri, iegriežoties Latvijā īslaicīgi, ar utopisku un vienkāršotu skatienu saredzējuši Latviju tikai kā tautastērpos ģērbtos puišus un meitas, virpulī dejojošus, koros dziedošus un ziedošās pļavās staigājošus. Atskārsme bijusi sāpīga – trimda ir vēlējusies godīgāku, nacionālāku un latviskāku Latviju. Nespējot pasargāt Latviju pašai no sevis, trimdas organizāciju mērķis ir pārvērties vajadzībā cīnīties par trimdas latviešu interesēm Latvijā.

"Katra diena tā sāp latviešu tautai, dalītai, šķirtai, dziest lēnām mums liesma!"

Pieaugot latviešu īpatsvaram ārzemēs, draudus latviskai Latvijai sadzirdu dažu amatpersonu maldinoši bīstamā sajūsmā teiktam par "globālo latvieti", kura neatgriešanās Latvijā tiek uzskatīta pat tā kā vēlama, jo viņš ir "izmantojams resurs" Latvijas interesēs ārzemēs. Attaisnojot savu promieni no Latvijas ar latvietības saglabāšanu ārzemēs un ieslīgstot pašapmierinātībā par savu līdz šim neizmantoto vērtību, "globālais latvietis" ilgtermiņā var novest pie Latvijas tautas bez latviešiem. "Nekad nezaudēt savus cilvēkus," saka uzņēmējs Kārlis Cerbulis, "tas ir mazas tautas valsts galvenais uzdevums!"

Nevis spēcīga diaspora, bet gan pašpārliecināta tauta Latvijā ir ilgtspējīgas un drošas latviešu nācijas garanti.

Pirmajā neatkarības laikā Latvijas valsts attīstījās kā vienots veselums. Pēdējos 22 gados Latvija ir attīstījusies nevienmērīgi, nevienlīdzīgi un nepastāvīgi. Latvijas valstiskās Lielvārdes jostas elementi – diegi un dzija, vai arī vara un tauta – nav savienoti krāšņā audenē, jo pietrūcis audēja – spēcīgas idejas, kas atbildētu uz jautājumu: kāpēc tāda valsts kā Latvija pastāv?

Priecē fakts, ka beidzot sākam nopietni runāt par Latvijas valstiskuma pamatiem un to saglabāšanu. Tāpēc apsveicama ir Latvijas Nacionālajā attīstības plānā iekļautā rindkopa: "Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi pastāvēt un attīstīties latviešu nācijai, valodai un kultūrai."

Vēl cerīgāka ir diskusija par piedāvāto Preambulu Satversmei, kuras autors Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits uzsver, ka Latvija ir nevis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts, tāpēc preambulas sākumā atklāts visusvarīgākais, proti, - Latvija ir izveidota ar mērķi "nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, katra cilvēka un visas tautas labklājību".

Tagad, kad pelēki, naidīgi mākoņi sāk savilkties pie Satversmes preambulas apvāršņa, ir pienācis laiks visiem latviešiem nolikt bailes malā un pateikt, ka Latvijas valsts pastāv latviešu tautas drošumspējai SAVĀ valstī – drošai, pārtikušai un savstarpēji labestīgai dzīvei.

Pieminot Latvijas 95. dzimšanas dienu, iezīmēsim ceļu uz valsts dibināšanas 100. gadskārtu, atkal lūdzot: "Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās, pie Daugavas krastiem, saved to mājas!"