Lai cik mīļi bija latiņi un lai cik nelūgta ir jaunā nauda, pie tā mums nāksies pierast, un, skat, visticamāk, nākamgad ap šo laiku to uztversim kā pašu par sevi saprotamu.
Cerams, ka pēc divu komerckanālu aiziešanas no bezmaksas apraides tālākos valsts nostūros tantiņas neskatīsies kaimiņvalstu ziņas, jo tās vieglāk uztvert, un nedomās, ka prezidents pie mums ir Lukašenko, un par cilvēku informētību parūpēsies pieci vietējie telekanāli, kas ir šajā apraidē. Cerams, ka monopoltirgus vismaz daļēji beigs pastāvēt elektroenerģijas apritē, un beidzot patiesi varēsim izvēlēties sev izdevīgāko piegādātāju/ražotāju. Cerams, ka šogad būsim gudrāki, un ievēlēsim patiesi labākos Saeimā un tos, kas visgudrāk spēs pārstāvēt mūsu intereses Eiropas Parlamentā.
Ir tik daudz, uz ko cerēt šogad, un gribas ticēt, ka cerība nāk pie tiem, kas to nopelnījuši, gudri rīkojoties. Taču būs jānes arī samaksa par izdarītām kļūdām. Kādam noteikti, jo, kaut pienācis jauns gads, nedrīkst aizmirst 21. novembri – melnākās sēru lentes datumu kopš neatkarības atgūšanas, kad cilvēki zaudēja dzīvību nevis kāda apspiedēja, bet vispārējās mantrausības, savtīguma, nenovīdības, nolaidības un pārlieka egoisma dēļ. Ja kādam nepatīk vārds "atbildība", tad "līdzatbildība" noteikti būs vietā tiem, kam par notikušo nav jāuzņemas pilna atbildība. Diemžēl tas vairs neatgriezīs tās 54 dzīvības, kuras palika bez atbildēm uz dažiem jautājumiem, tostarp pašu svarīgāko – "Kādēļ?".
No vienas puses, teicienu "Jauns gads un jauns es" ir visai grūti īstenot praksē, taču ticēt, ka jaunais gads būs labāks par visiem iepriekšējiem, tāpat kā katrs no mums, it nepavisam nav naivi. To arī katram novēlu.
Domājams, ne viens vien, miegaini 1. janvāra rītā iepērkoties veikalā, pārsteigts konstatēja, ka ierasto santīmu un latu vietā plaukstā iegūla jaunas monētas.