Ungārijai un Latvijai pēdējos 55 gados ir vairāk kopīga, nekā varētu likties paviršam vērotājam. Ungārijā inteliģencei un studentiem bija neciešams Staļina epigonis Rākoši, Latvijā visu noteica un diktēja no Maskavas atsūtītais LKP otrais sekretārs Ļebedjevs, kurš neprata latviski.
Gan Ungāriju, gan Latviju okupēja 1944. - 1945.gadā. Gan Ungārijā, gan Latvijā sākās masveida represijas, atņēma īpašumu, sāka vajāt baznīcu. Atšķirība bija vienīgi tā, ka Latvijā nāca klāt vēl pārkrievošana, iedzīvotāju sastāva etnisko proporciju izjaukšana ar masu deportācijām un industrializāciju, kas prasīja simtiem tūkkstošu cilvēku ievešanu no PSRS, pārsvarā slāvu apdzīvotajām teritorijām. Gan Ungārijā, gan Latvijā reformas vadīja bijušie nomenklatūras cilvēki piesedzoties ar demokrātiskā sociālisma lozungiem. Vienīgi Latvijā nenotika tādas atbalsta demonstrācijas.
Ir pat līdzība Ungārijas konstitūcijai, kurā rakstīts, ka suverenitāte atjaunota 2. maijā, un Latvijas 4. maija deklarācijai. Abas paziņo: valstiskuma vardarbīgs pārtraukums 1940. gada 21. jūlijā Latvijā un 1944. gada 19. martā Ungārijā ir bijis nelikumīgs un pašreizējās valstis ir iepriekšējo turpinājums. Tomēr ungāri liek lielāku uzsvaru uz ungāru tautu. Dievs svētī Latviju! Dievs svētī ungārus! Latvijas Satversme neteic, ka Latvijas valsts ir veidota latviešu tautas mūžīgai pastāvēšanai vai ka latvieši ir valstsnācija. Tas pēc brīvības cīņām likās dabiski. Nevienam neienāca prātā, ka vēl pēc 90 gadiem Latvijā būs par to jāšaubās diskutējot par krievu valodu.
Bet to var labot, ja kā igauņi ierakstīsim: «Latvijas valsts ir latviešu tautas mūžīgas pastāvēšanas garants.»
1956. gads sākās ar masu streikiem Poznaņas pilsētā Polijā, tad nemieri pārsviedās uz Ungāriju. Sabiedrības spiediena rezultātā par premjerministru kļuva liberālais komunists Imre Naģs. Latvijā par Rīgas pilsētas pirmo sekretāru tika iecelts Eduards Berklavs, kurš nepārstāvēja Krievijas latviešus, nebija iebaidīts trīsdesmito gadu tīrīšanās un kopā ar virkni citu vietējo jauno un kreisi orientēto pagrīdnieku bija strauji izvirzījies, 31 gada vecumā, 1946. gadā kļūdams par komjaunatnes vadītāju. 1949. gadā viņu nomainīja Vilis Krūmiņš, bet Berklavs aizbrauca uz Augstāko partijas skolu. Viņš, sākumā Rīgā, vēlāk kā Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča vietnieks, strauji sāka īstenot nacionālkomunistu izstrādāto programmu, lai ieviestu sociālismu ar demokrātisku seju. Tikai 1956. gadā Rīgā vien no darba atbrīvoja 33 vadošus darbiniekus, kas neprata latviski, - it kā par dzeršanu, bet tikai viens no viņiem bija latvietis. Paziņoja, ka divos gados visiem no «brālīgajām republikām» iebraukušajiem jāiemācās latviešu valoda vai jāraksta atlūgumi. Latvijā ieviesa pierakstīšanās sistēmu, kas būtiski nobremzēja iebraucēju skaitu. Latvijas ekonomisti, Dzērve, Ņikonovs un citi, izstrādāja Latvijas resursiem atbilstošu saimnieciskās attīstības plānu, kas neparedzēja darbasspēka importu. Lielu uzmanību pievērsa kultūras un izglītības attīstībai, piemēram, mācību grāmatas bērniem izsniedza par velti. Latviskojās augstskolas – nelatviešu skaits trīs gados samazinājās no 30 procentiem līdz 14. Par to 1959. gadā Kalnbērziņu, Lāci un Krūmiņu bargi norāja Hruščovs PSKP CK Prezidija sēdē 1. jūlijā, kad apsprieda Muhitdinova ziņojumu par braucienu uz Latviju.
Ungārijā, protams bija plaša tautas kustība, revolūcija, kas beidzās ar čekas (AVH) darbības apturēšanu, daudzpartiju sistēmas un brīvu vēlēšanu pasludināšanu. Tad sekoja prasība izvest padomju karaspēku, paziņojums par izstāšanos no Varšavas pakta un neitralitāti. Latvijā viss notika lēnām, uzmanīgi, pastāvīgā Maskavas uzraudzībā. Tur par Berklavu tikai vienā pašā 1958.gadā padomju virsnieki bija nosūtījuši 148 sūdzības.
Kāpēc Latvijā nacionālkomunisti varēja darboties trīs gadus, bet Ungārijā Hruščovs jau 1956. gadā lika maršalam Sokolovskim revolūciju nežēlīgi apspiest, ko 4. novembrī padomju karaspēks Žukova vadībā sāka. Iespējams, Izraēlas desanta izsēdināšana Suecas kanāla krastos 29. oktobrī un padomju satelīta Ēģiptes vājums pamudināja Hruščovu atīvākai rīcībai. Viņš baidījās, ka atkāpšanos no komunisma Ungārijā uzņems kā PSRS vājumu. Arī upuri bija nesamērīgi. Ungārijā – 2 650 bojāgājušie, 19 200 ievainoti. Represijās 350 nāvessodi, 13 000 cietumā, Latvijā – pāris pazeminājumu amatos un Berklava deportācija uz Krievijas provinci. Ungāri samaksāja dārgāk, ieguva Kadara režīmu un reformas, Latvija – 30 gadu stagnāciju ar Pelši un Pugo, industrializāciju, migrantu masveida iepludināšanu un rusifikāciju.
ASV doktorants Vils Prige (Marketas universitāte Viskonsinas pavalstī) izpētījis arhīvus, atklāja vairākus interesantus faktus. Piemēram, to, ka Hruščovs nebija sajūsmā par Pelši, kam bija licis manīt, lai neaiztiek Vili Krūmiņu. Pelšes balsts bija Suslovs (abi apprecējuši divas māsas). Krūmiņu tikai 1960. gadā «pazemināja» par izglītības ministru. Zīmīgi, ka Suslovs bija viens no apvērsuma organizētājiem pret Hruščovu, un pēc viņa krišanas 1964. gadā sākās Pelšes karjera Maskavā.
ES pašlaik ir identitātes meklējumos – diapazonā no morālā relatīvisma un morālās visatļautības līdz Roberta Šūmana paredzējumam, ka Eiropas Savienība vai nu būs kristīga, vai arī tās nebūs nemaz. Ungārija ir veikusi pirmo soli.