24.11.2011 18:41

Kā Krimuldas novadā vēsturi taisa

Autors  Aivars Kalniņš Raganā
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Grāmata “Krimuldas novada vēsture” ir īsta medus maize tiem “vēsturniekiem”, kuri Latvijas izraušanos no lielā austrumu kaimiņa dzelžainajām skavām uzskata par tīru nejaušību un pārpratumu.

Kas kopīgs šiem trim kungiem – Kārlim Zeltiņam, Hermanim Bukam un Jānim Robiņam? Viņi visi apbalvoti ar Latvijas Republikas augstākajiem ordeņiem, bet nesen iznākušajā grāmatā par Krimuldas novada vēsturi viņu nopelni nav novērtēti.

Par K. Zeltiņu (1871–1937) ziņas skopas un arī kļūdainas. 1925. gadā K. Zeltiņš organizējis ikgadējo Siguldas agronomiskā rajona lopkopības izstādi. K. Zeltiņš apmeklējis Dāniju, Vāciju un Zviedriju un ieviesis turienes sasniegumus dzīvē. Dažādās izstādēs viņš saņēmis medaļas. 1931. gadā saimniecība izrādīta ārzemju agronomiem. Apbrīnu izsaukušas Latvijas brūnās tīrasiņu govis, uzlabotas ar vaislas materiālu no Dānijas. Kūtī – automātiskā dzirdināšana un lietotas elektriskās slaukšanas mašīnas. K. Zeltiņš bijis Latvijas Lauksaimniecības kameras valdes loceklis. Viņš ierosinājis izveidot Lauksaimniecības vēstures muzeju. Pēc nāves nodibināts “Zeltiņa fonds” labāko lauksaimniecības rakstu godalgošanai. Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs” raksta, ka, apmeklējot K. Zeltiņu, saticis saimnieku, stādām upeņu krūmus. Netālu bijusi alkšņiem aizaugusi tērcīte. Zemkopis izteicies: “Dānija tikai tāpēc ir tik bagāta, ka tur neviens stūrītis zemes nav neapstrādāts”. K. Skalbe pēcāk raksta: “.. un es spiedu šķiroties roku, kura pārveido mūsu dzimtenes laukus.” Tikai “Krimuldas novada vēstures” autoriem K. Zeltiņa dzīve un paveiktais ir balta lapa.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Hermanis Buks bija Latvijas armijas gados visjaunākais ģenerālis. Laikraksts “Limbažu Vēstnesis” 1939. gada 23. jūnijā ievietoja rakstu zem lieliem burtiem “Lēdurdzietis – armijas štāba priekšnieka palīgs”. H. Buks ne tikai dzimis Lēdurgas pagasta “Brančos”, bet pēc “padzīšanas” no armijas 1940. gada oktobrī uzaudzējis bārdu un slēpies pie brīvības cīņu laika drauga Lēdurgas “Puķudruvās”. Uzzinājis, ka tuvinieki aizvesti uz Rīgu, ģenerālis pats labprātīgi pieteicies Šķirotavas stacijā, naivi cerot būt kopā ar savējiem. Apsardzes vīri iesituši viņam ar laidni pa krūtīm un aizdzinuši, solot, ka galapunktā visiem būs atļauts satikties. Hermanis Buks nošauts Butirku cietumā 1942. gada 18. augustā. Viņa dzīvesbiedre Milda mirusi badā un salā Tomskas apgabalā 1943. gada 11. novembrī. Lēdurgas kapos atklāts piemineklis ģenerālim H. Bukam un iezīmētas viņa piederīgo atdusas vietas. “Krimuldas novada vēsturē” nav pieminēts ne gulaga moceklis H. Buks, ne pārējie ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotie novadnieki.

Tagad par Jāni Robiņu. Autori raksta, ka viņš arestēts un deportēts 1941. gadā. Bet kas notika pēc tam? Viņš miris no sala un bada tā paša gada 18. novembrī Staļina nāves nometnē “Severulag”. Grāmatā “Latvijas darbinieku galerija, 1918–1928” Krimuldas pagasta valdes priekšsēdētājs J. Robiņš raksturots kā rūpnieks un lauksaimnieks. Par nopelniem apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš dzimis 1878. gadā. Viņa tēvs Jēkabs “Vēršmēļu” mājas sākumā rentējis no Englartes muižas, tad iepircis tās par sūrā darbā sapelnītiem rubļiem. Māte Līze nākusi no Nurmižu muižas dzimtļaudīm. Vecākais dēls un mantinieks Jānis beidzis Cēsu apriņķa skolu un veicinājis intensīvas lopkopības un piensaimniecības attīstību savā pagastā. Mācījies Vidzemes piensaimnieku kursos, kur viens no lektoriem bijis jaunais agronoms Kārlis Ulmanis. 1917. gadā J. Robiņš iestājies Latviešu zemnieku savienībā. Var uzskaitīt astoņas pagasta un apkaimes biedrības, kuras viņš vadījis. 1926. gadā viņš dibināja mēbeļu fabriku Rīgā. Vai Jānis Robiņš nebūtu pelnījis grāmatā vietu savai fotogrāfijai, kaut vai par rekorda cienīgu ilgo un nepārtraukto darbību pagasta vecākā amatā?

Grāmatas autoru attieksmi pret Latvijas pirmo brīvvalsti raksturo daudzi fakti. Minēšu tikai vienu. Plaši stāstīts par Krimuldas vidusskolas mācību pārzini Vili Zariņu, bet pirms tam viņš daudz ilgāk strādāja Krimuldas pamatskolā, kur direktore bija Milda Ķirse. Vai šīs cienījamās pedagoģes vārds būtu svītrojams no vēstures tikai tāpēc, ka viņas vīrs, talantīgais agronoms Kārlis Ķirsis, bija mazpulku kustības aktīvists vēl parlamentārās demokrātijas laikā, savas karjeras virsotni sasniedzot K. Ulmaņa valdīšanas gados? Abi Ķirši mūža mājas atraduši Lēdurgas kapsētā.

Neizprotamā kārtā pazudusi nodaļa par novada ļaužu medicīnisko aprūpi. Kur atradās pirmie doktorāti, kas bija pirmie akadēmiski izglītotie mediķi, kādas bija senās aptiekas, kur piestā ar miezeri gatavoja daktera izrakstītās zāles? 2007. gadā izdotajā Straupes grāmatā tāda informācija ir. Ar ko būtu izpelnījušies totālu nevērību Hipokrāta zvērestu devušie, kuri vienlīdz godprātīgi ārstēja ne tikai baltos, brūnos un sarkanos karotājus, bet arī mierīgos zemes arājus un kauslīgos krogusbrāļus? Stāstiem par pēdējo “varoņdarbiem” vietas grāmatā atradies atliku likām.