Neesmu objektīvs spriest, kā bija dzīvot Latvijā tā dēvētajos Ulmaņlaikos (1934.-1940. gads, Kārļa Ulmaņa prezidentūras laiks), taču, kur vien lasāms un dzirdams, lielākoties tie neapšaubāmi atainoti kā vispārējs neatkarīgās Latvijas uzplaukuma periods.
Tolaik ļoti aktuāla bija valsts nacionālās valūtas – lata – stabilizēšana, un šajos gados apgrozībā bija nu jau leģendārā piecu latu sudraba monēta ar "Mildas" profilu aversā, kas pēc šiem ilgajiem gadiem, izmainot dizaina elementus, joprojām atrodams mums pieejamajās naudaszīmēs un no nākamā gada būs iegravēts arī jaunajās eiro monētās. Vai zinājāt, ka valdība tolaik bija iecerējusi izdot arī monētas ar K. Ulmaņa attēlu, kam pat Anglijā izkalts paraugs? Šo ideju izjauca karš, kas principā Latvijai ieilga uz pusgadsimtu.
Kā būtu bijis, ja būtu, nezinām, taču pavisam drīz, no nākamā gada, būs jāpierod pie jaunām pārmaiņām – kad latu nomainīs eiro, patīk mums tas vai nē. Kā nesen kolēģe viesojās Ādažos, lielveikalā uzrunātie cilvēki ir visai skeptiski pret valūtas maiņu, it sevišķi gados vecāki ļaudis, kuri līdzīgu pasākumu jau pieredzējuši vairākkārt. Turklāt tas ir visai raksturīgi arī citos reģionos.
Vai "lata laikus" atcerēsimies kā par eiro laikmetu labākus vai sliktākus, redzēsim, tikai daži novērojumi attiecībā par patlaban aktuālo – cenas veikalos dažreiz mulsina, jo preces izskatās pat lētākas tādēļ, ka latos summas ir mazākas nekā eiro, kas vedina uz domām, ka prece ir izlikta akcijā. Savukārt no jaunā gada algas un citi ienākumi liksies lielāki, jo skaitlis eiro valūtā attiecībā pret latiem ir lielāks, tādēļ būs jāuzmanās pārtērēties.
Latvijas eksports uz vienu iedzīvotāju 1930. gadā bija 130 Ls. Salīdzinājumam: Lietuvā - 74 Ls, Grieķijā - 61 Ls, Itālijā - 80 Ls, Padomju Savienībā - 17 Ls.
Kā jau zināms, vairums cilvēku notikumus iegaumē pēc diviem kritērijiem – kad notiek kaut kas ļoti labs, ko "pārsit" kaut kas vēl satraucoši patīkamāks, un kaut ko pagalam nelāgu, kas savukārt piemirstas, kad piedzīvotas vēl lielākas ziepes, tā teikt, viens nomāc otru.