Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sākoties jaunajam gadam, stājusies spēkā Ungārijas jaunā konstitūcija, kas ratificēta pagājušā gada aprīlī. Rietumeiropas kreiso spēku elites reakcija ir krasi nelabvēlīga, lai neteiktu vairāk. Paziņojumu virsraksti skan aptuveni šādi: «Ungārija saka ardievas demokrātijai», «Ungārija: Jaunā konstitūcija nostiprina diskrimināciju».

Kas izraisījis tādas dusmas? Dažas jaunās konstitūcijas iezīmes: nedzimuša bērna dzīvība aizsargāta kopš ieņemšanas brīža; laulība definēta kā savienība starp vīrieti un sievieti; valsts nosaukums mainīts no Ungārijas Republikas uz Ungāriju, un, lai gan valsts joprojām ir republika, preambulā ir atsauces uz «Szent Korona» (ungāru monarhisko mantojumu), kā arī uz Dievu, kristietību, Tēvzemi un tradicionālām ģimenes vērtībām.

Ungārijas jaunās konstitūcijas pieņemšana nosaukta par cinisku varas sagrābšanas aktu, ko paveikusi «Fidesz» – Ungārijas valdošās koalīcijas visvecākā partija. Bet tas nebūtu galvenais iemesls Rietumeiropas elites dusmām.

Pat jaunās Ungārijas konstitūcijas visautoritārākie aspekti šķiet ļoti liberāli, salīdzinājumā ar daudzās Rietumvalstīs pastāvošajiem drakoniskajiem likumiem «diskriminācijas novēršanas» jomā, par kuriem «tiesību aizstāvji» joprojām klusē. Nav dzirdēts, ka viņi sūdzētos par to, ka reiz vācu drošības dienesti gandrīz slēdza liberāli konservatīvo laikrakstu «Junge Freiheit», apsūdzot to domu noziegumos. Viņi nekad nav sūdzējušies par Norvēģijas tā saucamo «Rasisma paragrāfu», kas paredz cietumsodu līdz trim gadiem ikvienam, kurš sabiedrībā veicina morālu pretstāvēšanu homoseksualitātei. Viņi negrieza zobus par situāciju britu demokrātijā, kad atklājās, ka Blēra valdība ir veicinājusi imigrāciju uz Apvienoto Karalisti nolūkā nodrošināt sev lojālu balsotāju bloku.

Nē, kreisie neienīst Ungārijas jauno konstitūciju tāpēc, ka tā būtu nedemokrātiska. Pamatlikumā viņi saskata šķērsli vienam no saviem galvenajiem projektiem – kā to labi raksturojis amerikāņu žurnālists Marks Hakards: bijušā Austrumu Bloka kolonizācijai, lai pabeigtu to, ko reiz uzsāka padomju vara – attīrīt šo reģionu no kristīgā mantojuma un nacionālajām tradīcijām.

«Human Rights Watch» uzbrūk ungāriem tādēļ, ka jaunā konstitūcija nodrošina «tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža», jo tas, lūk, varētu novest pie centieniem atcelt līdzšinējos Ungārijas abortu tiesību aktus un radīt problēmas sievietēm (Cilvēktiesību Harta, kas pastāvīgi mainās, tagad acīmredzot ietver mātes tiesības uz viņas pašas bērna – piedodiet, politkorekti to mūsdienās jāsauc par «fetus» slepkavību). Turklāt, viņi sūdzas, konstitūcija ietver «laulības definīciju tikai starp vīrieti un sievieti, bet tas nozīmē, ka šāda veida laulība ir vienīgais veids, ko aizsargā valsts», kas «liedz valsts aizsardzību LGBT «ģimenēm» un tādējādi ir pretrunā ar Ungārijas saistībām ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu.»

Šie apsūdzētāji ne tik vien kā neapspriež sociālkonservatīvus viedokļus par laulībām un abortiem, viņi pat negrib atzīt to eksistenci. Sociālkonservatīvas nostādnes, jo īpaši, tad, ja tās ir iekļautas likumos, viņi neuzskata par kaut ko diskutējamu, bet gan par ļaunumu un fašismu, par kaut ko tādu, pret ko visiem labas gribas cilvēkiem būtu jāprotestē.

Vai tas ir «demokrātiski»? Protams, ka ne – tas ir pilnīgi totalitāri. Bet te nav nekā pārsteidzoša. Kad mūsdienu kreisie, būdami absolūti pārliecināti par to, ka tikai viņi ir tie vispareizākie un vispatiesākie, spriež par «demokrātiju», tie nedomā par tautas līdzdalību politiskajos procesos. Viņiem demokrātija ir tikai vēl viena frāze no viņu kreisuma neapšaubāmās hegemonijas leksikas. Un, kā jau minēts, viens no viņu galvenajiem pēdējo gadu projektiem ir bijusi šīs hegemonijas impēriskā paplašināšanās Austrumeiropā un šī projekta izplatīšanas līdzekļi – Eiropas Savienība un kreiso «cilvēktiesību», NGO un citas grupas.

Bet jaunā Ungārijas konstitūcija rāda iepriecinošu zīmi – kolonizatori var saskarties ar stingrāku pretstāvēšanu, nekā to bija gaidījuši. Cerēsim, ka Ungārijai – valstij ar tās slaveno cīņās pret iebrucējiem kaldināto vēsturi arī tagad netrūks drosmes aizstāvēt Tēvzemi.