Savukārt vēl citi turpina vienlaicīgi pildīt darba pienākumus un tiesāties, tostarp esot pat kriminālvajāšanā. Vai šādi cilvēki skaitās "norakstīti", vai viņiem var atkal uzticēt veikt svarīgus pienākumus, ja reiz viņi ir nogrēkojušies?
To komentē jurists Elvijs Vēbers ("Zvērināta advokāta Aigara Lūša birojs"):
"Vispirms jāsaka, ka no juridiskā viedokļa jautājuma nostādne, ka, ja cilvēks ir sodīts, tad viņš vairs nekad nebūs normāls sabiedrības loceklis, jau pašā principā ir nepareiza. Kriminālsoda un vispār jebkura soda mērķis ir ne vien personu par savu izdarīto pārkāpumu sodīt vai atjaunot taisnīgumu, bet gan šo cilvēku labot un panākt, lai viņš turpmāk neizdarītu jaunus likumpārkāpumus.
Ja cilvēks pēc soda izciešanas kā normāls sabiedrības loceklis tajā atgriežas, soda mērķis ir sasniegts, un tas ir apsveicami. Sabiedrībai nav tiesību prezumēt, ka sodu izcietušais cilvēks ir tāds pats noziedznieks kā pirms tam. Tieši pretēji, vajadzētu prezumēt, ka pēc soda izciešanas cilvēks ir apzinājies savas kļūdas, labojies un apņēmies jaunus pārkāpumus nepieļaut.
Krimināllikuma 63. pants paredz ikvienai sodu izcietušai personai sodāmības dzēšanu. Tas nozīmē, ka, paejot likumā noteiktam laikam (atkarībā no izdarītā nozieguma smaguma), persona uzskatāma par nesodītu. Tam galvenā nozīme ir gadījumos, kad persona pēc soda izciešanas pastrādā jaunu noziegumu. Ja šis sodāmības dzēšanai nepieciešamais laiks nav notecējis, persona uzskatāma par agrāk sodītu un arī par jauno nodarījumu, iespējams, saņem bargāku sodu jau kā par recidīvu. Turpretī, ja sodāmība ir dzēsta, persona uzskatāma par nesodītu, un fakts, ka šis cilvēks agrāk bijis cietumā, nekādas juridiskas sekas vairs nerada (izņemot atsevišķus gadījumus, kuros likums saprotamu iemeslu dēļ tieši aizliedz ieņemt zināmus amatus neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas – tiesneši, prokurori, advokāti, notāri u. tml.).
Savukārt Krimināllikuma 44. pants kā papildsodu paredz tādu papildsoda veidu tiesību ierobežošanu, kas pēc savas būtības nozīmē personai uz zināmu laiku liegt noteiktas tiesības, ieņemt noteiktu amatu, veikt noteiktu profesionālu vai cita veida darbību, apmeklēt noteiktas vietas vai pasākumus."
Piebilstams, ka arī Pierīgas pusē konkrētu piemēru netrūkst, tostarp patlaban skaļākais gadījums ir par Ķekavas mēra vietnieku Andi Adatu, kurā pāris tiesvedības procesi ilgst vairākus gadus. Un, kā secinājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), vienā no lietām spriedums vēl nav stājies spēkā, līdz ar to nav arī spēkā stāšanās datuma, un A. Adats var pildīt deputāta pienākumus.
Tāpat Jūrmalā nesen "Jūrmalas slimnīcas" valdē uz neilgu laiku tika iecelts "Jūrmalgeitas" lietā notiesātais un sodu izcietušais pilsētas eksmērs Juris Hlevickis, kuram gan, kā piebilst eksperts, šāds papildsods – tiesību ierobežošana – nav bijis piemērots, tāpēc nekāda likumpārkāpuma, ka amatā iecelta persona, kura izcietusi sodu, nav.
Atgādināms, ka VARAM bija viena no galvenajām iniciatorēm noteikt izmaiņas Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumā, kas paredz pilnvaru ierobežošanu pašvaldību deputātiem, pret kuriem sākta kriminālvajāšana par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas gan Saeimas atbalstu neguva. Viens no likumprojekta mērķiem paredz aizliegt smagos un sevišķi smagos noziegumos apsūdzētiem deputātiem piedalīties pašvaldību darbā. Sākotnēji VARAM priekšlikumi paredzēja paplašināt regulējumu, kas attiecas uz deputāta pilnvaru apturēšanu un deputāta aizvietošanu uz laiku. VARAM rosināja noteikt, ka deputāta pilnvaras tiek apturētas, ja pret viņu Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā sākts kriminālprocess.
Jautāts par likumprojekta virzību, vai tas nav palicis ministrijas un ierēdņu "dienaskārtībā kaut kad labākos laikos", ministrs Edmunds Sprūdžs, 2. oktobrī tiekoties ar preses pārstāvjiem, solīja, ka līdz savu pilnvaru nolikšanai 1. decembrī darīšot, ko varēšot, lai šīs izmaiņas likumdošanā dabūtu cauri parlamentam, cik tālu vien iespējams.