Piemēram, žurnālists, lai labāk un precīzāk atreferētu telefoninterviju ar deputātu, telefonā ieslēdz balss ierakstītāju. Tas ļauj brīvāk komunicēt ar sarunu biedru, sarunas laikā nav jādomā, kā pierakstīt dzirdēto. Taču pēkšņi otrā galā triumfējoša balss: "Es dzirdu, ka jūs ierakstāt sarunu. Jums vajadzēja mani brīdināt, ka ierakstīsiet sarunu! Un tāpēc es jums neko neteikšu un neatbildēšu!"
Bet žurnālists gribēja tikai precīzi paveikt savu darbu, uzdodot jautājumu, ko pat likums paredz nodot atklātībā – cik lielu deputāta atalgojumu augustā saņēma šis deputāts. Jautājums uzdots tikai tāpēc, ka attiecīgā pašvaldība jau ļoti ilgu laiku neuzskata par vajadzīgu publicēt savā mājaslapā amatpersonu atalgojumus.
Realitāte ir tāda, ka Garkalnes novada pašvaldības deputātu atalgojums ir ļoti liels noslēpums, lai gan jebkuram Garkalnes iedzīvotājam ir tiesības zināt paša ievēlētā deputāta ienākumus.
Šī stāsta morāle: nelēksim augstāk par savu... svarīgumu, principiem, godīgumu. Un nemeklēsim citu kļūdas, lai maskētu savējās. Ir labi zināt savas tiesības, bet dažreiz vēl labāk ir pārzināt savus pienākumus.
Stāsts varētu beigties arī citādi, ja vien sarunu biedrs nebūtu tik labi zinājis savas "tiesības" un pat uz žurnālista paskaidrojumu, ka tiek ierakstīts tikai precizitātes dēļ, atbildējis ar triumfējošu izsmieklu. Stāsts varēja beigties ar to, ka žurnālists draudzīgi norādītu, ka pašvaldības oficiālajā interneta vietnē sen nav publicēta ar likumu noteiktā informācija, un šī kļūme tiktu ātri novērsta.
Mēs, žurnālisti, neesam ienaidnieki vai pašvaldību soģi. Mēs rakstām par to, kas jauns un svarīgs, domstarpību gadījumos atspoguļojam pašvaldību un iedzīvotāju viedokli, taču nemoralizējam.
Mums visiem gribas būt svarīgiem, principiāliem un ļoti, ļoti godīgiem. Un uz šāda fona bieži vien sevi pārvērtējam kā pārlieku neaizstājamus vai neaizskaramus. Un kādi tik pārpratumi no tā nerodas!