48 stundas līdz pirmajai skolas dienai. Celiņu uz skolu bloķē celtniecības atkritumu lielkonteineri, pa skolas jumtu šiverē vairāki strādnieki, bet bariņš viņu kolēģu satupuši uz zemē skolēnu ieraktajām autoriepām, lai atelpas brīdī uzsmēķētu. Milzu skandā pie ieejas durvīm, kuras drīz vērs ļoti daudz mazu roku, dārd ritmiska mūzika – uzmundrinājums, lai būvnieki iespētu savest kārtībā skolu jaunajam mācību cēlienam. Skolas gaiteņi izklāti plēvēm, lai remonta putekļi neiezīžas grīdās. Tā ir augusta pēdējo dienu steiga vienā no Pierīgas skolām. Citviet direktori darbavietā vadījuši pat nakts stundas, lai pienācīgi sagatavotos ikgadējam skolēnu vilnim, lai teju ar sekundes precizitāti saplānotu beidzamos aizkavējušos būvdarbus.
Augusta nogales steiga skolas gados ieaužas apziņā un vēlāk atkal laužas ārā, kad jāgādā mācībām nepieciešamais un uz skolu jāpucē savi bērni. Pirms pāris dienām sarunājos ar pazīstamu daudzbērnu mammu, kas iegaudojās kā vilks: "Neesmu sagādājusi pat vienu pildspalvu!"
Katram cilvēkam gēnos ielikta vēlme mācīties. Citos vārdos to sauc par izzināšanas prieku. Zīdainis jau pirmajās nedēļās ir sajūsmā par iespēju izpētīt mammas un tēta seju, balsi, nemaz nerunājot par prieku vēlāk iepazīt pasauli, to izgaršojot, iztaustot, izrāpojot.
Rudens klāt, bet latviešiem tā arī nav kļuvis skaidrs, kas tā tāda "bezmaksas izglītība". Ko tā ēd ne tikai ziemā, bet jau rudenī,
Latvijas skolēnu vecāki sapratuši paši. Aiz rokas uz skolu bezmaksas auklīšu bataljons bērnus nevedīs, tas nu ir skaidrs. Arī burtnīcas un pildspalvas vecāki sagādājuši paši. Iespējams, "bezmaksas izglītība" ir neveiklākais termins, kāds izskanējis pēdējā laikā, tas būs godam nopelnījis gada nevārda titulu. Izglītība taču nav akcijas prece. To gribētos svaigu un derīgu ilgi.
Skolēnu vecāki maksā nodokļus, nopelnot saviem bērniem "bezmaksas" izglītību.