Februāra pēdējā dienā tepat Pierīgā ieradušies pirmie pavasara vēstneši – lauka cīruļi manīti pie Saulkrastiem. Lūk, viņi ir tie, kas zem sniega kārtas migušos izpurinās kā sagulētas segas un spiedīs ziedot bālo vaigu pavasara saules stariem. Arī tie šonedēļ jau kaut kur ir manīti. Saulkrastos neapstrīdami.
Liels pārsteigums bija, kad pēc darbdienas, ierastajā ziemas izskaņas tumsiņā pārrodoties mājās, priekšnams bija uzsūcis tik daudz siltuma, ka, verot durvis, sejā iesitās patīkama nojausma par vasaru. Tomēr cilvēks nedzīvo no saules vien. No cīruļa kotletes neizcepsi, tā teikt. Svarīgi, lai pavasarī un vasarā būtu, ko galdā celt.
Daudziem uz palodzes ik pavasari dīgst Bražūnu ģimenes izlolotās sēklas. Domāju, katrs, kurš reiz redzējis dārzniecības «Neslinko» tomātu dažādību, ir noelsies. Likumi ir likumi, bet ar tiem mūsu valstī kā ar bitēm. Eiropas Savienības prasības Latvijā mēdz pārvērtēt. Pārspīlētas un pārprastas autortiesības nevar būt ass, ap kuru griežas pasaule – ne internetā, ne dārza dobē. Slikts taču ir tas padotais, kurš nedomā līdzi, bet akli izpilda prasīto. Tā taču var iebraukt arī auzās.