Piemēram, pantos, kas aizsargā embrija un augļa dzīvību no ieņemšana brīža vai laulību kā vīrieša un sievietes brīvprātīgu savienību.
Šķiet pašsaprotami, ka šādā brīdī mūsos kā katoļos varēja rasties prieks un triumfa sajūta. Daudzas kritizētās normas taču atbilst katoliskajām un Baznīcas sludinātajām vērtībām, bet sekulāros cilvēktiesību aizstāvjus varētu būt kārdinājums ātri apzīmogot kā liberālus šā vārda noniecinošā nozīmē.
Iespējams, ir vērts paskatīties uz Ungāriju citām acīm, no skatu punkta, kas varētu būt jauns daudziem lasītājiem. Pēc Pirmā pasaules kara tā sauktajā «Trianonas miera līgumā» Ungārija bija spiesta atteikties no divām trešdaļām savas teritorijas. Līguma dēļ trešdaļa ungāru palika ārpus savas valsts robežām – Rumānijā, Slovākijā un Serbijā. Šis ar Antantes valstīm parakstītais miera līgums vēl arvien tiek uztverts kā netaisnīgs un pazemojošs. Līdz pat šai dienai tas ir par pamatu upura mīta kultivēšanai, kas ļauj meklēt vainu dažādos ārējos ienaidniekos.
Latvija ar Ungāriju dala komunistiskās pagātnes pieredzi, tāpēc mīti par «žīdu boļševikiem» arī mums ir labi zināmi. «Žīdiskais» un nelaimi nesošais Ungārijā un bieži arī pie mums tiek ātri saistīts ar visu sociālistisko vai liberālo. Divdesmit gadu laikā kopš komunisma krišanas Ungārijā pakāpeniski pie varas ir nonākuši nacionālkonservatīvi spēki, kas pastāvīgi bija cīnījušies pret «sociālliberālajiem komunistiem» un uzsvēruši ungāru nacionālo etnisko identitāti un kultūru.
Neskatoties uz to, ka sociāldemokrātu un liberāļu partijas jau ir kļuvušas maznozīmīgas, asā cīņa pret tām tiek turpināta. Citādi domājoši intelektuāļi, zinātnieki un mākslinieki no labējās preses puses tiek dēvēti par dzimtenes un ungāru nācijas nodevējiem. Uzsverot nacionālā pārākumu pār individuālo, ungāri draud kļūt par sevī noslēgtu sabiedrību, kurā pār pilsoņu brīvību un autonomiju virsroku gūst kolektīvisms. Liberālai un atvērtai sabiedrībai, turpretī, ir raksturīgi centieni aizstāvēt indivīda brīvību un valsts varu izmantot tādā veidā, lai brīvība tiktu pēc iespējas mazāk ierobežota.
Jaunās koalīcijas gada laikā izstrādātā un pagājušajā gadā pieņemtā konstitūcija, balstoties uz divām trešdaļām vairākuma parlamentā, ir tikusi asi kritizēta – ne tikai par neatbilstību modernām Eiropas Savienības (ES) un starptautiskām cilvēktiesību normām, bet arī attiecībā uz varas sadali, respektīvi, tiesu varas, īpaši Konstitucionālās tiesas ietekmes mazināšanu.
Ir bažas, ka valdošā koalīcija šādā veidā ir spērusi soli tuvāk autoritāras, kā, piemēram, mums labi zināmas «Putina stila» valdīšanas virzienā. Šīs bažas arī stiprina jaunais plašsaziņas līdzekļu likums, ar kura palīdzību var viegli ierobežot valdību kritizējošu mediju darbību. Saskaņā ar šo likumu Plašsaziņas līdzekļu padome atbild par licenču piešķiršanu un var noteikt augstus naudassodus par redakcionālo saturu, ja tas pārkāpj zināmus kritērijus, kuri paši par sevi ir plaši interpretējami, piemēram, ja tie ir apvainojoši vai nav līdzsvaroti. ES sūdzību dēļ Konstitucionālā tiesa vairākas šī likuma normas jau ir apturējusi.
Man kā katolim un nacionāli domājošam latvietim, lasot jauno Ungārijas konstitūciju, kaut vai tās preambulu un pirmās sadaļas, rodas ļoti pozitīvs iespaids. Tajā tiek izcelta valsts kristīgā identitāte, unikālā valoda un kultūra, netaisnīgie vēstures pāri darījumi, un tai ir skaidrs mērķis vienot un aizstāvēt visus nācijai piederīgos gan pašā Ungārijā, gan pāri tās robežām. Varētu pat teikt, ka jaunā konstitūcija ir skaista un iedvesmojoša.
Tomēr no otras puses, apzinoties valdošās partijas represīvās darbības pret politiskajiem pretiniekiem un citādi domājošajiem, ko kritiski mēdz saukt arī par moderno antisemītismu, kā arī jau esošās autoritārisma pazīmes pārvaldībā, es jautāju, vai atsevišķās kristiešu vērtībās tērptā Ungārijas konstitūcija pašiem kristiešiem nav drīzāk «lāča pakalpojums» nevis triumfs?