Ciematā dzīvojot arī poliča kungs, kurš zina par Vlaģika nelegālo rūpalu, taču ņemties ap to negrib, jo kā nekā pašam jāsadzīvo ar vietējiem, un visi taču ir cilvēki – ja nu kādu reizi ar, piemēram, ilgāku dzīru vai nakts laikā ievajagas papildinājumu svinību turpināšanai.
Vlaģiks visai lauzītā mēlē runā latviski, vismaz cenšas to darīt. "Paliek arvien grūtāk un grūtāk kontaktēties ar latviešiem," viņš noteicis savā dzimtajā, krievu valodā. Tas gan, izrādās, bijis viņa skumjais secinājums, jo, pamanot paziņas dusmīgo grimasi, Vlaģiks uzreiz sacīja: "Es neesmu okupants; mans tēvs runā latviski varbūt pat labāk nekā tu!" To patiesi apstiprinājuši arī paziņas draugi – akcenta vispār neesot. Savukārt pats Vlaģiks latviski cenšas runāt, vienkārši nav ķēriens uz to valodas apguvi.
Vispār Vlaģiks ir lāga vecis. Agrāk piederējis veikaliņš, tagad arī ir savs neliels bizness citviet, tiek domāts par dažādiem jauninājumiem. [Oficiālās] Uzņēmējdarbības dēļ Vlaģikam patiesi ir vitāli svarīga latviešu valoda. Apspriežot ar paziņu savas nodarbes un saņemot atbildi, ka viņam patīk tas, ko dara pašlaik, arī Vlaģiks saka to pašu par savu "darbu mājās": "Man patīk komunicēt ar cilvēkiem, aprunāties, kā katram klājas. Neļauju arī nevienam aizdzerties – kad redzu, ka jau par daudz, nepārdodu." Un nevienā frāzē neesot atskanējis nosodījums valstij, tās nodokļu sistēmai vai politiskajiem procesiem. Protams, no viena rūpala Vlaģiks nodokļus nemaksā.
Bet – ko var secināt no šī visnotaļ interesantā dialoga – Vlaģiks cenšas. Ne tikai raust sev, bet palīdzēt līdzcilvēkiem. Ja aizliegtu alkoholu un smēķēšanu, cilvēki tāpat to darītu – maksātu varbūt, piemēram, kādas piespriestās soda naudas, bet turpinātu plūkt aizliegto augli.
Savukārt konkrētajā gadījumā visi iet pie Vlaģika, jo ciematā, pats svarīgākais, ko paziņa nepateica jau sākumā, neesot veikala – vienubrīd bijis, līdz ar to pārtikas preču vidū pirkts tas pats alkohols un smēķi, tādējādi maksāti visi nodokļi. Kad uzņēmējs pārtraucis darbību, vietējiem citas alternatīvas nav palicis, kā iet pie Vlaģika. Pamestas veikalu telpas un nelegālā uzņēmējdarbība diemžēl ir daudzu lauku reģionu visai ierasta peizāža. Iemesli jau vairumam zināmi: vietējiem pašiem nav biznesa domāšanas; aktīvākie aizbraukuši prom; par maz iedzīvotāju, lai rūpals būtu rentabls, un tā tālāk. Paliek jautājums un problēma vienlaicīgi: kā to novērst.
– tā manam paziņam sacījis Vlaģiks no kāda lauku ciemata. Viņam tur izveidota točka, un vietējie labprāt izmanto iespēju no viņa iegādāties grādīgo dziru un smēķus – daža prece no veikala plaukta un varbūt pat ar "uzcenojumu", bet nav jādzenas uz pilsētu pēc tās – ietaupīts gan laiks, gan nauda.