Kādēļ saku «ieberzāmies»? Tādēļ, ka toreiz daļa no mums aizmirsa, ka situācijā, kad cilvēks tiek piespiests kaut ko darīt, viņš to neiemīlēs, gluži pretēji – sāks nīst vēl vairāk. Un tad viņš to darīs tikai ar vienu vienīgu mērķi – lai atriebtos. Ja nevēlamies iznīcināt sevi, nav nekā bīstamāka, kā uzticēt savam potenciālajam ienaidniekam daļu sevis – valodu, kas ir ikvienas tautas eksistences pirmavots. Šeit nav mērķēts uz konkrētām Latvijā mītošām tautībām vai sociālajām grupām, bet tiem, kam uz šīs valsts valodu ir uzspļaut. Un, vai mēs vēlētos, lai šādu cilvēku bērni apgūst mūsu valodu pēc mūsu pašu pieprasījuma?
Savukārt par referendumu jautājums paliek atklāts viens – kā mēs tik tālu nonācām? Un atskatīsimies vēlreiz atpakaļ – vai šim vairākumam, kas balsoja «pret», pareizākais bija doties un paust šo nostāju? Protams, uzreiz liekas pilnīgs absurds, jo tādējādi taču gājām sargāt savu valodu. Taču atkal piemirsām ļoti nozīmīgu faktu – šādā veidā notika pilnīga pakļaušanās dažu «intrigantu» (Vladimira Lindermana un Nila Ušakova) provokācijai – tam ļāvās veseli 75%.
Tikai retais ir paudis šādu viedokli – ka, nepiedaloties referendumā tiem, kas balsoja «pret», efekts būtu bijis daudz lielāks. Kā norāda sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, patlaban pēc galīgo balsu skaitīšanas, saskaņā ar Satversmi (t.i., cik procentu no balsstiesīgajiem ir nobalsojuši «par», pieņemot, ka pārējie nav atbalstījuši šādu uzskatu), zināms, ka par divvalodību nobalsoja 17,71% no visiem balsstiesīgajiem, bet 82,29% neatbalstīja šos grozījumus (daļa no tiem šo uzskatu pauda vēlēšanu iecirkņos). Pēdējie to varēja arī izdarīt vienkārši – neejot parakstīties. Tādējādi vēl redzamāki būtu tie, kas vēlas šādas izmaiņas, bet vairākums būtu pierādījis, ka atsevišķu indivīdu provokācijas nespēj ietekmēt veselu tautu, jo viņi pat nav uzmanības vērti.