Tātad – pret ko iebilst oponenti? Vispirms pret normu, kas nosaka, ka Nacionālajai mediju un infokomunikāciju padomei (NMHH) būs tiesības noteikt soda naudu par saturu, kas tiks uzskatīts par aizvainojošu un par «politiski nelīdzsvarotu» materiālu, – tās apmēri radio un televīzijai var sasniegt 200 miljonus forintu (aptuveni 510 tūkstoši latu). Proti – NMHH ir tiesības sodīt par tāda satura izplatīšanu, kas ir vērsts uz «sabiedrības interešu, sabiedrības morāles un kārtības» pārkāpšanu.
Protams, ir ļoti grūti spriest par reālo šī likuma normu darbību dzīvē, taču neredzu pilnīgi neko sliktu definētajā likumā. Gluži pretēji – tajā varam ieraudzīt tikai labas lietas, kas noderētu arī mūsu plašsaziņas līdzekļu regulēšanā, jo ir pilnīgi skaidrs, ka šādas normas esamība izslēgtu jebkādu diskutabli pornogrāfisku, neķītru vai citādi aizvainojošu materiālu parādīšanos TV vai radio ēterā. Tāpat pilnīgi skaidrs, ka šādas normas esamība atceltu jebkādas diskusijas par to, vai rupju vārdu, izteicienu lietošana publiskajā telpā ir pieļaujama. Turklāt ir skaidri parādīts, ka par to pienākas sods.
Domāju, šajā ziņā ar mani solidarizēsies vairums Latvijā dzīvojošo vecāku, kuri bieži vien kaunā ir novērsušies no TV ekrāniem, kur bērni raidījumu vai filmu laikā, vai to starplaika ir bijuši spiesti noskatīties atkailinātu ķermeņu un seksuālu ainu izmantošanu reklāmās, nepiedienīgu vārdu lietojumu filmu tulkojumos un tamlīdzīgi.
Man pašai, ilgstoši strādājot masu saziņas līdzekļu vidē, ir saprotama plašsaziņas līdzekļu vēlme pēc lētas sensācijas, taču es iestājos tikai par atbalstu šādu ierobežojošo normu ieviešanai. Tas tiešām būtu tikai normāli, ja arī mūsu valstī par šādu sabiedrības morāli un kārtību aizskarošu materiālu pārraidīšanu plašsaziņas līdzekļi tiktu sodīti. Tas beidzot atrisinātu gadiem ilgušo neskaidrību, ko atzīt vai neatzīt par pornogrāfisku, ko drīkst rādīt tikos un tikos, – vienkārši tādas lietas nerādīt. Nekādu labumu tādi kadri un izteikumi tautai nav radījuši.
Protams, vienmēr pastāv risks atbilstoši labajiem nodomiem likumu īstenot dzīvē, taču iespējai greizi piemērot likuma normas nevajadzētu būt pamata argumentam tādu neieviest.
Jaunais likums paredz izveidot jaunu plašsaziņas līdzekļu uzraudzības institūciju, kas mantos iepriekšējās masu saziņas līdzekļu padomes darbu. Jaunā institūcija uzraudzīs gan sabiedrisko, gan privāto plašsaziņas līdzekļu darbību, un tās pārstāvjus iecels parlaments. Šī ir otra norma, kas tiek pārmesta Ungārijai plašsaziņas līdzekļu likuma sakarā. Neesmu jurists, bet nesaskatu pilnīgi nekādu atšķirību no tā, kā Latvijā darbojas masu saziņas līdzekļu uzraugs. Proti, arī mūsu Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) uzrauga gan sabiedriskos, gan privātos elektroniskos plašsaziņas līdzekļus. Tāpat arī mūsu NEPLP locekļus ievēl parlaments. Kur ir problēma? Vai tikai tajā, ka valdošajai partijai pašlaik Ungārijas parlamentā ir vairākums? Vai šie pārmetumi nozīmē, ka arī mūsu plašsaziņas līdzekļu uzrauga izraudzīšanas, apstiprināšanas un darbības kārtība neatbilst preses brīvības tradīcijai? Vai Eiropas Komisija uzbruks un pārmetīs arī Latvijas likumdevējam vārda brīvības pārkāpumu? Es to tiešām nesaprotu un neredzu atšķirību.
Trešā lieta, kas ir minēta kā nepieņemama, – mediju uzraugam būs tiesības pārbaudīt arī plašsaziņas līdzekļu aprīkojumu un dokumentus, kā arī tiesības piespiest žurnālistus atklāt savus avotus jautājumos, kas attiecas uz valsts drošību.
Viena lieliska norma! Tas ir pirmais, ko var iesaukties jebkurš žurnālists, kurš jau gadiem Latvijā ir saskāries ar problēmu, ka plašsaziņas līdzekļos nokļūst NELIKUMĪGI (!) nopludināta informācija. Mazliet iedziļināsimies šajā situācijā.
Tātad preses brīvības aizstāvji iebilst pret to, ka žurnālistam ir jāatklāj informācijas avots. Kas var būt šis informācijas avots? Vai pilsonis X? Vai uz redakciju atnākusi vēstule ar viedokli no tantes Bauskā? Taču nē. Informācijas avots ir vara, spēka struktūras un operatīvie dienesti – tiem pieder informācija. Tikai varas rīcībā ir slēpjama, publiski nepieejama informācija, kas kā ēsma tiek izbarota dažiem «pietuvinātajiem» plašsaziņas līdzekļiem. Un, kas ar to notiek, kad kādam ievajagas «novākt» savu politisko vai ekonomisko pretinieku? Šāda informācija pretlikumīgi nonāk «izredzēto» plašsaziņas līdzekļu rīcībā, kur tā tiek skaļi pieteikta, rada skandālus un sensācijas, un galvenais – rada vajadzīgo politisko un ekonomisko fonu notikumiem.
Tā ir viena problēma – ka tas notiek, pārkāpjot likumu, jo visbiežāk tās ir lietas, kas ir aktīvā tiesvedībā (piemēram, noklausītas un ierakstītas telefonu sarunas, krimināllietu materiāli). Taču sabiedrībai bīstamākais ir tas, ka ar šīs informācijas palīdzību paveras ļoti lielas manipulēšanas iespējas ar tautas viedokli, jo kā likums šī nopludinātā informācija ir fragmentēta. Tie ir izvilkumi, fragmenti, nepilnīgas liecības par notikumiem, taču ar vajadzīgo efektu, kādu tas sasniedz, parādoties «vajadzīgajā» gaismā. Tātad, īsais secinājums – Latvijā pastāvošā likumdošana, kas it kā aizstāv preses brīvību un paredz žurnālistam tikai tiesas priekšā atklāt savus informācijas avotus, patiesībā sargā, piesedz varu un varai tuvu stāvošus specdienestus, jo tieši viņu rīcībā ir informācija, un viņu varā ir to nesodīti nopludināt plašsaziņas līdzekļiem. Pārējo pilsoņu rīcībā ir tikai publiski pieejamā informācija un viedokļi, kas nekādā ziņā nav slēpjamo informācijas avotu kategorijā.
Ungāri ir rīkojušie prātīgi, ieviešot šādu normu. Mūsu likumdevējiem gan varētu vēl ieteikt iet tālāk – noteikt, ka ne tikai informācijas avots būtu atklājams gadījumos, kad tas apdraud valsts drošību, bet darīt to arī citos gadījumos, kad tiek aizskartas personas, organizāciju vai pilsoņu intereses.