Un patiešām – nav svarīgi, kāda sfēra tā ir. Ja būsi gana gudrs, noteikti pratīsi paņemt tieši to labāko un vērtīgāko. Jāsaka, ka ne viena vien šāda gaišā puse ir arī žurnālista profesijai.
Manuprāt, lieliskākā no priekšrocībām ir iespēja paraudzīties aiz durvīm, kuras pavērt visiem nav atļauts, vai arī – aiz durvīm, kuras daudzi nemaz negribētu pavērt. Lai gan nereti vienas no šādām ir tieši ārstu kabineta durvis, veidojot intervijas rubrikai "10 jautājumi mediķim", šīs sajūtas droši var atstāt mājās. Kā ik nedēļu, arī šonedēļ bija iespēja ielūkoties kāda Pierīgas mediķa ikdienā.
Gatavojoties intervijai ar starptautiskās lidostas "Rīga" neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstu, nolēmu veikt nelielu aptauju draugu lokā – cik daudz viņi zina par lidostas mediķu darbu. Liels bija mans pārsteigums, kad daudzi nemaz nebija informēti par to, ka lidostā 24 stundas dienā modri dežūrē ārstu kolektīvs, turklāt, ļoti radošs – ja par slimību nevar pastāstīt, dakteri pieņems arī uzzīmētas sūdzības. (Šādu pretimnākošu un multikulturālu pieeju vajadzētu pamācīties ne vienam vien Latvijas mediķim, – iespējams, nodomās kāds dusmīgs pacients, kas pašlaik sēž kādas galvaspilsētas slimnīcas bezgalīgajā rindā pie ārsta kabineta.)
Tomēr lidostas mediķi mierina – dzelteno drudzi vēl nevienam uz lapiņas nav nācies zīmēt. Atvadoties no ārstiem, pirmā doma, kas iešaujas prātā: Latvijas tūristi ir drošās rokās.
Esmu pārliecināta, ka jebkurai profesijai, lai cik reizēm atbaidoša vai nepievilcīga pirmajā mirklī tā šķistu, ir arī savas gaišās puses.