Balsu pārsvars par labu krievu valodai bijis arī divu Pierīgas novadu vēlēšanu iecirkņos – Salaspilī (par 604 balsīm vairāk) un Olainē (par 6 balsīm).
Kur ir problēma un vai tāda ir? Kad ap pulksten 22 noslēdzās parakstu vākšana, daudzviet tumšās debesis izgaismoja nelieli salūti. Vai nu vieni svinēja pārliecinošo uzvaru vai otri to, ka gandrīz sasnieguši iepriekš prognozētos rezultātus. Nezinu, bet labprāt piebiedrotos tiem, kas izteica ideju, ka pa par godu šim pirmajam «valodu referendumam» 18. februāri turpmāk vajadzētu pasludināt par oficiālu brīvdienu. Varbūt par to arī vajadzētu sarīkot tautas nobalsošanu – noteikti, ka atbalstītāju netrūktu.
Savukārt Vladimiram Lindermanam noteikti varētu piešķirt kādu ordeni jau par to vien, ka viņš beidzot palīdzēja noskaidrot, cik tad īsti mēs esam un kādi esam. Dažos apgabalos tas noteikti bija daudz veiksmīgāk par pēdējo tautas skaitīšanu, pēc kuras joprojām vēl liela daļa cilvēku acīmredzot nav «pieskaitāmi», ja reiz skaitītāji viņus palaiduši garām. Un būtu ietaupīti naudas līdzekļi, lai šoferu dēliem nav jāmaksā par speciālas interneta programmas izveidi, kurā cilvēkiem nācās atbildēt uz tādu mulsinošu jautājumu kā «Vai Jūsu mājsaimniecībā dzīvo vēl kāda mājsaimniecība?»
Atpakaļ pie problēmas – par uztveri un cieņu. Ļoti skaidri to izsaka divu krievu jauniešu – brāļa un māsas – internetā izplatītais viedoklis pirms referenduma: «Mēs gribam dzīvot mierīgi un gribam savus vienaudžus Latvijā aicināt cienīt vienam otru, balsot PRET grozījumiem, bet par valsti, kurā valda miers, stabilitāte, izaugsme un, jā - kurā valsts valoda ir un paliks latviešu valoda! Cienīsim latviešus, un viņi cienīs mūs!»