Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ministrijas izstrādā plānus, dažādi eksperti un speciālisti par tiem diskutē, žurnālisti to visu tiražē tālāk, bet paši aizbraukušie – būsim godīgi – neceļ ne ausi par reemigrācijas plāniem un programmām un turpina dzīvot, kurp nu katrs aizdevies.

Es par to varu runāt pilnīgi mierīgu sirdi un tīru sirdsapziņu, jo pats esmu vairāk nekā septiņus gadus nodzīvojis vienā no populārākajiem "ekonomisko emigrantu" galamērķiem – Anglijā, bet krīzes dziļākās "bedres" laikā atgriezies Latvijā. Ne tāpēc, ka tur būtu zaudējis darbu vai šeit būtu atradies kāds zelta kalns vai pienāktos necerēts mantojums. Anglijā man bija labs darbs, no strādnieka biju "uzkalpojies" faktiski līdz ražotnes īpašnieka labajai rokai, attiecības ar bijušo darba devēju man joprojām ir lieliskas, taču – atgriešanās bija pavisam personisks un ne ar kādu valsts vai citu atbalstu nesaistīts lēmums. Biju sastapis savu tagadējo sievu un gribēju veidot ģimeni. Mājās.

Neslēpšu – pirmais gads pēc atgriešanās bija tiešām grūts. Bija mirklis, kad atkal meklēju darbu ārpus Latvijas, bet tad kādā momentā pats sev pateicu – vai es gribu būt lūzeris, par kuru citi pasmejas, ka tas jau neizturēja un atkal aizlaidās?! Nē, negribu! Un tāpēc es joprojām esmu šeit, strādāju, attīstu nu jau pats savu uzņēmumu, izmantoju kontaktus ar savu bijušo darba devēju Anglijā, domāju par nu jau pavisam līdzvērtīgu partnerību ar viņu jauna biznesa izveidē. Nolaist rokas, protams, ir ļoti vienkārši, bet tas nav man.

No savas pieredzes varu teikt, ka nekāds valsts atbalsts un īslaicīga palīdzība neatsauks tautiešus mājās. Arī ne skaitliski vairāk darba vietu vai nedaudz lielākas algas, ko nesen "DNB Latvijas barometra" pētījumā Latvijas iedzīvotāji uzsvēra kā galvenos aspektus, kā panākt tautiešu atgriešanos. Tiem, kuri atgriezīsies, pamatā būs ļoti personiski un no valsts puses neietekmējami apsvērumi.

Cita lieta, ka valstij ir jāatbalsta un jāveido piemērota vide ilgtermiņā un jānodrošina iespējas attīstīt savu, kaut arī mazo biznesu, audzināt bērnus, nezaudējot vietu darba tirgū utt. Viens piemērs – lai rastu partnerus savam uzņēmumam Polijā, vērsos vienā no biznesa informācijas centriem, kas sakās sniedzam atbalstu visas Eiropas mērogā. Jā, viņi man iedeva padsmit lapas ar uzņēmumu nosaukumiem un īsu informāciju – tikai visu skaidrā poļu valodā un bez jebkādas praktiski izmantojamas papildinformācijas, kas ļautu man pieņemt lēmumu, no kura gala sākt un ar kuriem no potenciālajiem partneriem sazināties pirmām kārtām...

Visbeidzot, labi zinot un pazīstot vidi, kādi cilvēki dzīvo "tur" un kādu iemeslu dzīti viņi aizbraukuši no Latvijas, gribu pateikt – daļai no viņiem nemaz nevajadzētu atgriezties. Ne tāpēc, ka viņi mums nebūtu vajadzīgi, bet tāpēc, ka vismaz viņu bērniem tur ir iespēja redzēt kaut nedaudz labāku dzīvi un citus apstākļus, jo, piemēram, Anglijas likumdošana zvērīgi kontrolē to, vai tu vispār rūpējies par savu bērnu un zini, kur viņš ir, ko dara, vai apmeklē skolu utt. Zināmai daļai emigrantu bērnu tā varbūt ir vienīgā iespēja iekļauties nedaudz labākā sabiedrībā, nekā tas būtu iespējams šeit, kur vecāki nodzertos un par bērnu vienkārši piemirstu.