Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ziniet, reizi pa reizei kļūst gauži garlaicīgi – tā diendienā spēlēties tikai ar brāli. Ar mazo cilvēku nekādas rotaļas ar nesanāk, bet pārējiem cilvēkiem bieži vien pašiem savi darbi darāmi. Ko lai tādās reizēs viens mazs kaķēns iesāk? Šķiet, ka zeme pat pārstājusi riņķot!

Hei, mani mazie un lielie draugi. Šodien vēlos jums pastāstīt kā kaķi veselīgi un jautri uztur sevi labā formā vai pat notievē, ja gadījies uzēst pāris liekus gramus. Bet ja nu kādam kaķim šis viss šķitīs kas jauns un neredzēts, tad no visas sirds iesaku to pamēģināt.

Kurš gan būtu domājis, ka pēdējie kopā palikuši būsim tieši mēs trīs - divi pēc rakstura tik atšķirīgi brāļi un vienīgā meitene brašu puiku barā. Trīs musketieri, drosmīgi un zinātkāri, ar brīnumu pilnām acīm. Bet, protams, mēs zinājām ka ilgi šādas dēkaiņu dienas neturpināsies, jo jau drīz cilvēks, kurš smaržo pēc koka un dūmiem, māsiņu vedīs prom uz laukiem.

Kādu dienu es, māsiņa un lielais brālis, bijām jau gana lieli paaugušies lai saprastu ka ir ne vien skaisti jāizskatās, bet arī jāsmaržo. Tas attiecināms kā uz kaķiem, tā arī uz cilvēkiem.

Ko Jūs mani varat tramdīt un bakstīt! Šodien ir tik karsti, es gribu gulēt! - Bet neviens jau neklausās maza kaķēna ņaudēšanā, Saimnieks nes mani lejup pa kāpnēm. Bet man ir bail! Es vairāk nezinu, kas mani tur sagaida.

Jūs jautāsiet kas tā par spēli un kā to spēlē?! Nu tad es jums pastāstīšu cik labi vien prazdams kā mēs ar māsu garlaicību dzinām prom. Bija neganti vienmuļa diena, šķita, ka šodien nekas interesants nenotiks. Nepareizi!

Mēs skraidam pa lielo koridori, spēlējamies, paēdam un nomazgājamies, paguļam, tad atkal skraidam un spēlējamies. Dienu no dienas. Ak jā, un, protams, mīļojamies arī ar cilvēkiem. Bet šodien mūs sagaidīja kas savādāks.

Man ir liels prieks par manu vārdiņu – Fēlikss. Tas skan tik svarīgi un dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā, sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav.

Naktī manu veselīgai augšanai tik ļoti svarīgo miegu iztraucēja raudas. Nakts melnumā aiz loga kāds bēdājās. Man nebija īsti skaidrs kurš gan šai pasaulē varētu no skumjām tik skaļi raudāt, līdz izdzirdēju māmiņu saucam mūs, savus mazos ņurrīšus (tā mūs māmiņa mēdza mīļi dēvēt).

Ir lietaina pēcpusdiena. Pik, pak, pik, pak, pik... Lietus nu jau līdzīgi pulkstenim skan. Es nezinu, vai lietus prot burvestības vai pie vainas kas cits, bet māja ir neierasti mierīga un klusa. Vismaz tā man šķita, līdz pēkšņi sākās negaidīta kņada.

No pirmās dienas, kad ierados jaunajās mājās, cilvēks man iedeva tādu interesantu lentīti violetā krāsā ar skanošu bumbulīti pie tās. Viņš sacīja, ka lentīte nepieciešama, lai mani var vieglāk atšķirt no brāļiem un māsas, bet bumbulītis skanot parāda, kur esmu noslēpies vai pazudis.

Bija agrs rīts, kalendārā neskatījos, bet kāds no cilvēkiem teica ka ir 26. jūnija rīts. Mēs visi, trīs laimīgie kaķēni kam ļauts dzīvot mājā pie cilvēkiem, bijām jau labu brīdi kā pamodušies un draiski savā nodabā spēlējāmies, tuvāk apgūstot savas dabas dotās iemaņas.

Vakarnakt pirmo reizi man bija sava gultiņa - mīksta, silta, tīra. Bļodiņā ūdentiņš, šķīvītī pieniņš. Ir patīkami, nenoliegšu, bet tomēr man pietrūkst māmiņas.

Sveiks! Esmu kaķēns vārdā Fēlikss, šādu vārdu man iedeva mans cilvēks. Šis būs stāsts par mani un manu ģimeni. Mēs kopā māmiņai piedzimām pieci- māsiņa un 4 brālīši. Dzīvojām kādas vecas un nodegušas mājas otrajā stāvā.