Saimniecei rokās bija tāda dīvaina mantiņa, kas skan, saukta par telefonu. Viņa to pielika sev pie auss, brīsniņu paklausījās, pāris reižu kaut kam piekrita un sāka skraidīt pa koridori, teju kā mēs paši. Skrēja, kārtoja mantas, ik pa brīdim palūkojās laukā pa logu, sabužināja mums visiem pūkainos kažociņus un, paņemdama rokās mazo cilvēkbērnu, atkal devās vērties laukā pa logu. Laukā kaut kas rūca, taurēja, un jau nākamajā mirklī trepju telpā atskanēja sveša cilvēka balss.
Mājās ieradās cilvēks tumšiem matiem, ar uguni tajos! Ko tādu es redzēju pirmoreiz. Viņa stāstīja, ka mājās divas mazas meitenītes jau sen gaida mazu kaķīti, ik dienu māmiņu tincinādamas.
Tā nu meiteņu māmiņa nolēma atbraukt pie mums ciemos un sāka pētīt manu mazo brālīti. To, ar balto astes galiņu (cilvēki, tas tā, starpcitu, ja jau nezinājāt, viņu bija iesaukuši par Uzpirkstenīti), un ar to arī mainījās ne vien šī, bet arī visas nākamās dienas. Viņa paņēma brālīti sev līdzi. Mums atlika vien pēdējo reizi uz atvadām pateikt viens otram "Ņau" un noskatīties kā viņi kopā aiziet. Gan jau reiz tiksimies, Ulbrokā!
Turpinājums sekos.