Pirms daudziem gadiem, kad vēl bija tā saucamie "padomju laiki", Rīgā uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra atradās mūzikas instrumentu veikals. Mēs bieži gājām tam garām. Mana, toreiz vēl mazā meitiņa, vienmēr apstājās pie šī veikala skatloga. Viņa cieši turēja manu roku un rādīja, cik tur skaista un spoža rotājās vijole.

Pirms mēneša, veidojot filmu par vardarbību pret bērniem, biju aizbraukusi uz Zantes ģimenes krīzes centru. Izstaigāju glīti un gaumīgi iekārtotās telpas, kurās, kā izrādās, gandrīz nekad nav tukšu vietu.

Par zvejošanu un makšķerēšanu, zivju resursu aizsardzību, upju un citu ūdeņu tīrību, dabas saudzēšanu un saglabāšanu – sarunas turpinājums ar Vidzemes zvejnieku biedrības valdes locekli Ilmāru Lielmani un koordinatoru Jāni Brantu.

Kā tagad saka, "krievu laikos" Saulkrastos vēl nedzīvojām, taču bieži svētdienās ar bērniem braucām uz šejieni staigāt gar jūru un arī nopirkt kādu tikko kūpinātu, vēl siltu zivtiņu. Tā ir neaizmirstama sajūta, kas atmiņā saglabājusies uz mūžu.

"Uzliec man "Vāģus"!" kādu svētdienu, kad ārā zemi pātago lietus, man pieprasa trīsgadīgais mazdēls Valters. Meklējot datorā šo multeni, nejauši atrodu latviešu multiplikācijas filmas. Viņam neesot iebildumu skatīties arī tās. Lai amerikāņu "Vāģi" nu pagaida. Mēs paskraidīsim līdzi vējam filmiņā "Suns Funs un vējš".

Pirms Ziemassvētkiem interneta vidē pamanījām ziņu, ka mūsu jaunā basketbola zvaigzne Kristaps Porziņģis saviem komandas biediem, basketbola kluba "Knicks" spēlētājiem, uz svētkiem uzdāvinājis latviešu rakstos adītas apaļšalles. Izrādās, ka šīs šalles radījusi un darinājusi Ilze Edžiņa, kuras ģimene jau vairākās paaudzēs ir saulkrastieši.