Garkalnes vidusskolas logopēde Aiga Pavasare atklāj, ka viņas profesijā šos traucējumus dēvē vien par kosmētiskiem defektiem. Problēma bieži jāmeklē daudz dziļāk.
1. Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaras logopēds?
– Logopēda galvenais uzdevums novērst vai mazināt komunikācijas traucējumus, kas izpaužas kā nespēja komunicēt ar runas palīdzību, valodas sapratnes traucējumi, vāji attīstīta valodas skaņu uztvere, skaņu izrunas traucējumi, kas skolā izpaužas kā lasīt un rakstītprasmes apguves grūtības ar visām no tā izrietošam sekām.
2. Jūsu darbā nav ārstniecības instrumentu. Ar ko strādā logopēds?
– Attīstot bērnu valodu un runu, galvenā ir spēle, rotaļa. Strādājam ar sīko motoriku, izmantojam artikulācijas un pareizas elpošanas vingrinājumus, mācām saklausīt valodas skaņas, lietot pareizas gramatiskās formas, paplašinām vārdu krājumu.
3. Kāpēc bērniem rodas runas traucējumi?
– Iemesli ir ļoti dažādi: sākot ar smagu iedzimtu un iegūtu slimību sekām, grūtniecības un dzemdību patoloģijām, kas izraisa skābekļa badu smadzenēs, traumām, beidzot ar komunikācijas trūkumu. Vecākiem mūsdienās nav laika sarunai ar bērnu. Mēs runājam, raujot bērnu aiz sevis, sēžot pie automašīnas stūres, tāpēc nav brīnums, ka daudzi pat neprot noturēt acu kontaktu. Skatiens ikdienā ir pavērsts pret moderno tehnoloģiju ekrānu, bet tā nav komunikācija. Ne bērni, ne viņu vecāki nelasa, tāpēc ir ļoti mazs vārdu krājums. Bērns jau kopš agras bērnības tiek "organizēts" un pasauli pašam nav jāaizzina. Taču tikai tā rodas pieredze.
4. Vai mūsdienās ir daudz bērnu ar runas un uztveres traucējumiem?
– Ir tādi bērni, kuri aug nelabvēlīgās ģimenēs, par viņiem neviens nerūpējas. Ir bērni, kas ir pāraprūpēti un pašiem nav jādara itin nekas. Abas ir riska grupas. Otrs iemesls ir mūsu stresainā dzīve un vecāku laika trūkums.
Taču diemžēl tā ir arī medicīnas staujā attīstība. Lai cik bēdīgi tas nebūtu, bērni, kas citos laikos būtu miruši, mūsdienās ir dzīvi – par spīti dzemdību traumām vai veselības problēmām. Viņiem liek elpot, sirdij darboties, bet kas notiek ar smadzenēm? Logopēdi pēc tam cīnās ar sekām. Nepieciešams vairāk speciālistu, kas darbojas ar šiem bērniem.
5. Daudzviet Latvijā pašvaldībām nepietiek finanšu līdzekļu, lai mācību iestādēs nodrošinātu logopēda palīdzību. Kā šis jautājums tiek risināts Garkalnē?
– Mēs esam situācijā, par kādu daudzi varētu tikai sapņot. Ļoti liela loma ir skolas direktoram Laimnesim Bruģim. Skolas darbība vērsta uz individuālo pieeju katram bērnam. Salīdzinoši uz mazu bērnu skaitu – aptuveni 300 bērniem esam divas logopēdes. Paldies pašvaldībai, kas rod līdzekļus mūsu algām. Papildus skolā strādā speciālais pedagogs, Eiropas projektu ietvaros strādā smilšu terapeits, palīgskolotājs, ir izveidots Montesori kabinets.
6. Pie logopēda vēršas arī vecāki cilvēki. Kā šādos gadījumos atšķiras logopēdijas metodes?
– Pusaudži pie logopēda nāk ar runas problēmām, kas nav līdz galam atrisinātas bērnībā. Savukārt pieaugušajiem logopēda palīdzība vajadzīga pēc traumām, avārijām, insulta. Pieaugušam cilvēkam esam kā psihologi.
7. Rit asa diskusija, vai bērnudārzos vajadzētu mācīties tikai latviešu valodā. Tāpat daudzi bērni agrā vecumā sāk apgūt svešvalodas. Kad ir īstais vecums bērnam apgūt vēl kādu valodu?
– Mans speciālista viedoklis ir – ja bērnam ir normāla valodas attīstība, svešvalodu var apgūt jau agri, bet pēc Eiropas logopēdu asociācijas datiem aptuveni 30 procentiem bērnu ir valodas traucējumi, Latvijā noteikti vairāk. Četri pieci gadi ir norma, kad dzimtajai valodai vajadzētu būt apgūtai. Bet, ja māte runā vienā valodā, tēvs – otrā, kā bieži Latvijā, uz kāda pamata bērnam attīstīt dzimto valodu?
8. Vai varat ieteikt kādu "mēles mežģi", kā ikviens var trenēt valodas izrunu?
– Tas nav īsti "mēles mežģis", bet tradicionāla tautas dziesmiņa, ko parasti uzdodu skaitīt bērniem: "Kas tie tādi draiskulīši/Ābeļziedus notraukuši/Paši, kokā sakāpuši,/Vienā kājā karājas?" Tajā koncentrētas visas skaņas, kas sastopamas mūsu valodā.
9. Vai ir situācijas, kas jūs piemeklē kā "profesionālā slimība"?
– Ir lietas, kas "griežas ausīs", piemēram, ilgi nevaru klausīties šļupstošā cilvēkā, kas lasa lekciju. Arī "augstajos plauktos" ir cilvēki, kuriem ir skaņu izrunas traucējumi. Kad dzirdu šļupstošu vīrieti, viņš man nemaz nesimpatizē (smejas).
10. Vai jūsu darbā gadās kuriozi?
– Sēžam ar bērnu pie spoguļa. Jau kuro reizi cenšos iemācīt vingrinājumu. Bērns skatās, skatās un pēkšņi saka: "Logopēde, tev ir zilas acis, un tajās es redzu sevi!" Un es domāju, ka bērns skatās un ņem pretī visu, ko mācu, bet viņš uztver, ko pavisam citu. (smejas).
Kuriozi notiek katru dienu, bērnu vārdu krājums ir ierobežots, līdz ar to kā nu bērns māk, tā runā. Citiem tie šķiet kuriozi, bet es tos vērtēju profesionāli.
Iepriekš:
Ar likumu pret mazkustību