Pavisam nesen masu medijos bija skatāms pāris minūšu garš video ar ceļu satiksmes negadījumu Liepājā, kurā tika notriekts vīrietis. Visu to laiku neatradās neviens, kas spētu, gribētu vai mācētu palīdzēt šim nelaimē nokļuvušajam cilvēkam.

Domāju, ka nāvi, kas iestājusies, cilvēkam noslīkstot zem ledus, vajadzētu pieskaitīt pie pašnāvībām, jo tā nav tikai nejauša cēloņsakritība, bet gan apzināta indivīda došanās pretī nāvei.

Atvaļinājuma laiks pie ūdens, pārgājieni un ceļojumi – saprotama ir vecāku vēlme atpūsties, ļaujoties bērniem brīvu vaļu. Speciālisti atgādina – neatstāj mazo bez uzmanības un laikus izrunā ar bērnu iespējamos negadījumu riskus.

Kādreiz šis spārnotais teiciens krievu valodā "спасение утопающего дело самого утопающего" man likās nedaudz muļķīgs. Taču, vērojot slīcēju skaita pieaugošo dinamiku un noslīkušo daudzumu šogad, es sāku ticēt šim it kā muļķīgajam apgalvojumam.

Kad lielākā daļa sabiedrības ir sagaidījusi līdz galam nokusušo sniegu un cītīgi gaida pirmās sniegpulkstenītes, tad mani pārņem prieks par to, ka no loga vairs nav jānoraugās, kā kārtējais drosminieks ar savu bļitkotāja uzparikti mēģina ieskatīties nāvei acīs, jo uz Iecavas upes neesošā ledus var tikai uzpeldēt...