Drukāt šo lapu
25.03.2015 20:07

FOTO: Visu paaudžu ropažnieki piemin 1949. gada 25. marta deportāciju upurus

Autors  Apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
FOTO: Visu paaudžu ropažnieki piemin 1949. gada 25. marta deportāciju upurus Einārs Binders

Pieminot komunistiskā genocīda upurus, trešdien pie piemiņas zīmes Ropažu centrā pulcējās politiski represētie, kā arī ropažnieku jaunās paaudzes pārstāvji.

Kā, pieminot 1949. gada 25. martā izvestos ropažniekus, pastāstīja represēto biedrības priekšsēdētājs Andrejs Ploriņš, Ropažu novada politiski represēto biedrībā pašlaik ir 33 biedri, taču ne visi sava cienījamā vecuma dēļ vairs var atnāk uz piemiņas pasākumiem. Starp represētajiem ir gan tādi, kas tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā, gan tādi, kas 1949. gada 25. martā. Ir arī tādi, kuri kā bērni tika izvesti no Latvijas pirmajā represiju vilnī, tad atvesti atpakaļ un vēlreiz izsūtīti uz Sibīriju. Andrejs pats ir dzimis izsūtījumā Tomskas apgabalā, bet viņa vecāki tika izsūtīti jau 1941. gadā.

Runājot par to, cik novadniekiem ir svarīga vēsturiskā atmiņa, A. Ploriņš teic, ka vēl pirms dažiem gadiem pie represēto piemiņas zīmes nākuši tikai tie, kam aiz muguras izsūtījums, bet pēdējos gados kopā ar represētajiem pulcējas arvien vairāk jauniešu. Arī šoreiz – 25. marta piemiņas pasākumā – netrūka skolēnu, un vairākas dziesmiņas nodziedāja pirmskolas iestādes "Annele" bērni.

"Droši vien, ka interese par mūsu vēstures traģiskajām lappusēm aug tāpēc, ka starptautiskā situācija vairs nav tik stabila kā pirms vairākiem gadiem. Noteikti jau arī dzimtas lokā šādas lietas tiek pārrunātas, un salīdzināta pagātne ar šodienu. Protams, nav jau arī Latvijā nevienas ģimenes, kurā padomju laikā kāds nebūtu cietis staļiniskajās represijās. Arī interese būt visiem kopā taču rodas tieši ģimenē," uzsver A. Ploriņš.

Un piebilst, ka "ir cilvēki, kuri domā, ka, nezinot savu pagātni, nav nākotnes, bet līdzās tiem dzīvo arī visādu vecumu ļaudis, kas plātās, ka viņiem nemaz neinteresē tas, kas noticis pirms desmitiem gadu, jo viņi taču dzīvojot šodien. Taču šaubos, vai viņiem rūp arī tas, kas ar mums var notikt rīt," spriež Ploriņa kungs.

Pie viena represēto biedrības priekšstāvis sacīja paldies Ropažu pašvaldībai, kura, daudz nedomājot, ziedoja ievērojamu summu ozola iestādīšanai Likteņdārzā, lai iemūžinātu visu likteņa vējos aiznesto ropažnieku piemiņu.

Pēc piemiņas brīža Ropažu parkā represēto piemiņas pasākuma dalībniekiem bija iespējas noskatīties režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu "Kur palika tēvi".