Kārtējo rudeni to rīkoja "Luterāņi Dzīvībai" kopā ar citām organizācijām, kas iestājas par cilvēka dzīvības vērtību. Šī gada konferences dalībnieku pārrunu tēma bija "Misija – Dzīvība".

Pasaulē visspēcīgākais vārds par dzīvību

"Mūsu pirmā misija pēc piedzimšanas ir dzīvot," konferenci atklājot, sacīja "Luterāņi Dzīvībai" vadītājs Latvijā Jānis Diekonts. "Otrā – nest cilvēkiem Evaņģēlija vēsti – visspēcīgāko vārdu par dzīvību. Pasaulē nav nekā stiprāka par to."

Atbrīvosimies no apmātības, kurā dzīvojam

Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers konferences sākumā dalījās pārdomās par to, kas ir misija un kāpēc mēs šodien par to runājam. "Misija ir Evaņģēlija vēsts izplatīšana tautā," viņš teica. "Evaņģēlija vēsts centrā ir dzīvība. Kristus ir cietis, miris un augšāmcēlies, lai mums būtu dzīvība. Viņš ir uzvarējis grēku – uzvarējis nāvi. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem saka: "Grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū." Arī Kristus saka: "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.""

Bīskaps atcerējās, ka pirms pāris gadiem, iesākot misijas vīziju, viņam bijušas pārdomas par to, kādā situācijā mēs šodien esam, jo nevar būvēt vīziju no nekurienes. "Toreiz man bija divējādi iespaidi par mūsu baznīcu," atzīst P. Brūvers. "No vienas puses, daudzas mūsu draudzes un ļaudis tajās jūtas priecīgi, ka ir nonākuši bēgļu nometnē – izbēguši no pasaules, no mūžīgās nāves, no visām negantībām, ir saņēmuši Kristus piedošanu, un priecājas par to. Viņi ir nocietinājušies savā cietoksnī un negrib laist nevienu iekšā, ne arī paši iet ārā. Šajā cietoksnī ir ļoti labi un droši."

Bīskaps uzsvēra, ka ir viens nopietns iemesls, kāpēc mēs tādi esam. Tā ir padomju laiku pieredze, kas joprojām ir dziļi mūsu apziņā, jo toreiz kristieši dzīvoja naidīgā ielenkumā. Naidīgā vara gribēja mūs iznīcināt, bet mēs tomēr pastāvējām, nocietinājušies kā tāds mazs ganāmais pulciņš stingrā aizsardzībā.

Šodien mēs esam citā situācijā. No vienas puses labi, ka ir tāda bēgļu nometne, kur no pasaules izglābtiem patverties un justies drošībā. Bet tajā tomēr nevajag pārāk ilgi uzturēties. "Mana doma par misijas vīziju ir, ka mums no bēgļu nometnes ir jākļūst par vienu efektīgu karaspēka vienību un jādodas uzbrukumā," uzskata P. Brūvers. "Šodien es redzu, ka kustība "Luterāņi Dzīvībai" kopā ar citām dzīvības aizstāvju grupām ir kā mobilas vienības, kas dodas cīņā ar ļoti spēcīgu ieroci – dzīvības svētumu, kas pamatojas Dieva vārdā Bībelē. Ar to ir jāstājas pretī šai nāves kultūrai, kas veļas virsū kā liels mākonis un grib mūs pārņemt."

Bīskaps atzīst, ka šo nāves kultūru veicina grēks un novirzīšanās no patiesības. Kā piemēru viņš minēja nupat masu medijos izskanējušo ziņu par māti, kura savu piecus mēnešus veco zīdainīti uz mirkli bija nolikusi uz slīdlentes, pa kuru lidostā pārvietojas lielā bagāža. Negaidīti sieviete bija pagriezusies, un bērniņš aizgāja bojā. Cilvēki pauda milzīgu sašutumu par šādu mātes rīcību, kas ir pamatots. Bet kāpēc sašutums par līdzīgu mātes rīcību tūdaļ pazūd, ja runa ir par pāris mēnešiem mazāku bērniņu, kurš vēl atrodas mātes miesās? Ar viņu mātei ir tiesības izrīkoties tāpāt, lemjot par abortu.

"Tā ir tāda kā apmātība, no kuras cilvēki pamostas tikai tad, kad bērniņš piedzimst," saka P. Brūvers. "Tā ir grēka apmātība cilvēkiem, kuri ir novirzījusies no patiesības. Viņi nespēj saprast to, ka dzīvība ir svēta, ka tā ir Dieva dota, ka dzīvība ir Dieva elpa cilvēkā."

Zinātnieki mēdz pārgalvīgi lielīties, ka reiz viņi sintezēs arī dzīvību. Bīskaps uzskata, ka tas nekad nenotiks: "Dievs ir dzīvība. Dievs ir mīlestība. Mīlestība un dzīvība ir cieši saistītas. Mīlestības dēļ nāk dzīvība, un par dzīvību mēs rūpējamies mīlestības dēļ. Lai Dievs palīdz mums šo patiesību aptvert vēl dziļāk, izprast un nest tautā. Lai mūsu cilvēki tiktu atbrīvoti no apmātības, kurā ir nonākuši un tiek ievilkti aizvien dziļāk – no tā, ka dzīvība netiek uzskatīta par svētumu. Lai mēs saprastu, ka dzīvība patiesi ir Dieva brīnums, kas mums ir dota kā Dieva dāvana. Mēs esam radīti, lai viens otram būtu par svētību, un Dievam par godu un slavu."

Latvijā apmēram 80 % cilvēku ir dievbijīgi un atzīst sevi par piederīgu kādai no baznīcām. Un ir pavisam maza minoritāte – cilvēki, kuri nav dievbijīgi, bet uzspiež mums savus likumus, savu dzīvesveidu, un ir panākuši, ka viņu viedokļi dominē gan pasaulē, gan masu medijos. Tas ir tāpēc, ka šie ļaudis ir organizēti, viņi atvēlējuši tam vietu, finanses, bet mēs dzīvojam paļaudamies, kā būs, tā būs. "Mums ir jābūt aktīviem un jāstājas pretī šai nāves kultūrai," aicina bīskaps Pāvils Brūvers.

Trīs soļi, kas mums jāsper

Par to, kā esošo situāciju vērst par labu, savā pieredzē dalījās Austrumeiropas Misijas tīkla dibinātājs, "Luterāņi Dzīvībai" starptautiskais pārstāvis Dons Ričmans: "Šodien, sēžot šajā konferencē, es pie sevis domāju, kā būtu, ja Dievs būtu radījis mūs tā, ka bērni mums varētu būt tikai tad, ja mēs būtu precējušies, ja mēs kā vīrs un sieva būtu uzticīgi viens otram un mīlētu viens otru. Diemžēl realitāte ir cita, kurā es gribu aicināt ieklausīties caur četriem vārdiem, kas sākas ar burtu B.

Pirmais vārds ir Bībele. Bībele mums māca, ka mēs esam radīti Dieva līdzībā. No ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei mēs esam cilvēki – Dieva acīs ļoti, ļoti svarīgi un dārgi.

Bērniņam mātes miesās no ieņemšanas brīža ir jābūt pasargātam un drošībā. Tāpēc Bībele dod mums norādījumus, no kuriem, iespējams, vissvarīgākais ir tas, ka Dievs izvēlējās kļūt par cilvēku tādā veidā, ka piedzima par mazu bērniņu. Viņš izdzīvoja visu to, ko piedzīvo bērniņš gan esot mātes miesās, gan no šī drošā patvēruma ienākot pasaulē. Bībelē ir ļoti, ļoti daudz rakstīts par bērniem.

Otrais vārds ir bioloģija. Pat, ja mums nebūtu Bībeles, šodien mums ir pieejamas tādas bioloģijas grāmatas, kurās arī zinātnieki atzīst, ka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī. Šajā mirkli mātes miesās jau ir cilvēka dzīvība. Mūsdienu medicīna, izmantojot modernās tehnoloģijas, mums var izstāstīt un parādīt pilnīgi visu bērniņa attīstību, līdz viņš klauvē pie durvīm, jo viņam ir laiks ienākt pasaulē.

Trešais vārds ir brutalitāte. Tas nav ne labs, ne patīkams vārds, bet mēs ar to sastopamies. Cilvēki, kuri zina bioloģiju, tanī pat laikā ir tā nocietinājuši savas sirdis, ka viņi šo mazo bērniņu mātes miesās spēj sadalīt gabalos. Tā ir brutalitāte, kas šodien pastāv, un mēs to zinām.

Ceturtais vārds ir būvēšana, veidošana no jauna jeb atjaunošana. Lai atjaunotu cilvēkos mīlestību pret dzīvību, no agras bērnības ar zēniem un meitenēm ir jārunā par to, ka seksuālās attiecības ir paredzētas tikai un vienīgi laulībai. Un bērniņi, kuri ienāk laulībā, ir jāpieņem un jāmīl.

Diemžēl šodien īstenība ir cita. Mēs zinām, ka ir grūtniecības, kuras dažādu iemeslu dēļ nav gribētas. Dieva plāns, kāpēc esam sapulcējušies šajā konferencē, ir tas, lai mēs censtos novērst šo brutalitāti. Ir svarīgi tas, ka mēs lūdzam. Arī par saviem mācītājiem un sludinātājiem, jo tik ļoti daudzi noklusē patiesību par abortu. Pie mums Amerikā ir ļoti daudz baznīcu, bet lielākā daļa no tām klusē. Mācītāji baidās runāt, jo varbūt kādā ģimenē no viņa draudzes ir bijis aborts, un sarunas par to cilvēkus var aizvainot. Viņi var sadusmoties un pamest draudzi, tāpēc labāk klusēt.

Taču patiesība ir pilnīgi pretēja. Kad mēs par šo grēku runājam no Bībeles perspektīvas, tad visu apņem Jēzus Kristus krusts. Mēs varam palīdzēt sievietēm un vīriešiem saprast, ka aborts ir grēks, tas ir noziegums ar lielo burtu. Bet mātei jau tas nav nekāds jaunums, viņa to zina. Katru dienu viņa to atceras. Tā vainas sajūta ir grauzusi viņas dvēseli mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, un nozagusi viņai prieku dzīvot.

Tas, ko mēs varam darīt, sastopoties ar sievieti šādā situācijā, ir sekot Kristum, un palīdzēt viņai, bet ne nosodīt. Mēs esam aicināti pateikt viņai Kristus krusta vēsti par grēku piedošanu un mūžīgo glābšanu, jo Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no ikkatra grēka, arī no laulības pārkāpšanas, aborta, un ārsta aborta veicēja grēka. Mēs varama teikt: "Jēzus tevi gaida! Viņš tevi pieņems! To smagumu, ko tu klusībā nes sevī, tu vari aiznest pie krusta, un no visas sirds lūgt, lai tas smagums no šī grēka tev tiek paņemts prom. Ir tikai viens, kurš var tikt ar to galā – tas ir Jēzus Kristus pie krusta. Atdod to viņam. Un tavas ausis un sirds lai ir atvērta vārdiem, ka Kristus asinis mūs šķīstīja no visiem grēkiem. Ne tikai no tiem mazajiem, bet no visiem grēkiem. Dievs caur Jēzu Kristu mūs ir atbrīvojis – izvilcis no dzīves tumsā un pārveidojis mūs dzīvei sava mīļotā dēla Kristus valstībā, kurā mums ir glābšana. Nevis iespējams, varbūt, vai kaut kad nākotnē, bet tagad, jo ir teikts – mums ir. Tā ir atjaunošana. Tā ir tā labā ziņa."

Šī vēsts mums ļauj ieraudzīt Jēzu ne tikai kā likumu devēju, bet iepazīt viņu arī kā atjaunotāju. Sievietes, kurām bijuši divi, trīs un vairāki aborti, bieži vien izbrīnā jautā: "Mani? Pēc visa tā, ko esmu izdarījusi? Jūs gribat teikt, ka es varu būt Dieva bērns? Ka man var būt mūžīga dzīvība?" Un Jēzus ir tas, kurš dod atbildi: "Jā! Tā ir patiesība! Tā ir realitāte! Dieva valstība ir tuvu! Atgriezieties un ticiet uz Evaņģēliju!" Ko nozīmē atgriezies? Atgriešanās nozīmē prāta pārveidošanu – prāta mainīšanu no tumsības un miesas domāšanas uz to, ka mēs varam domāt kā Jēzus.

Ebreju grāmatas 8. un 10. nodaļā ir teikts, ka Dievs to grēku vairāk nepiemin. Dievam ir grūti kaut ko aizmirst, jo viņš zina visu, viņš ir visu zinošs. Bet Jēzus dēļ, kurš uzņēma to grēku pats uz sevi, mūsu grēka vairāk nav. Pat Dievs to vairāk neatceras. Vai tas nav brīnišķīgi?

Tātad tie trīs soļi, kas mums jāsper, ir sekojoši – apzināmies, ka mums ir nocietinātas sirdis, ka mums ir nepietiekams respekts pret dzīvību, un mums ir iespēja aiznest grēku pie krusta, patiesi nožēlot to, un lūgt piedošanu."