Noteicošais ir patriotisms

Pavasara pusē Zemessardzes 17. pretgaisa aizsardzības bataljons gaidīja papildinājumu, aicinot savās rindās jaunus zemessargus no Rīgas, Jūrmalas, Daugmales, Ķekavas, Olaines un, protams, Mārupes. "Vadmotīvs, kāpēc cilvēki grib iestāties Zemessardzē, ir jautājums: ko es kā Latvijas pilsonis varētu dot savas valsts aizsardzībai, ja rastos tāda nepieciešamība. Un pirmais solis neapšaubāmi ir pievienošanās Zemessardzei un zemessarga pamata iemaņu apgūšana," teic bataljona komandieris Aivars Krjukovs, apstiprinot, ka bataljonā zemessargu skaits tuvojas trim simtiem.

Agrāk Zemessardzē pieteikušies cilvēki pēc 30 gadu vecuma, bet tagad – pārsvarā jauni cilvēki vecumā līdz trīsdesmit. "Tas liecina, ka jauni cilvēki nedomā tikai par savām karjeras iespējām, raugoties uz dzīvi vienīgi no materiālās puses, bet domā arī par valsts drošību. Skaidrs, ka tad, ja Latvija netiks pienācīgi aizsargāta, nebūs arī vietas, kur attīstīsies ekonomikai.
Joprojām stimuls nākt uz Zemessardzi ir Krievijas un Ukrainas konflikts, kas šajās dienās atkal ir saasinājies," atzīst komandieris.

Prasme darboties komandā

Uz jautājumu, vai, lai sekmīgi darbotos Zemessardzē, pietiek tikai ar patriotisma jūtām, majors A. Krjukovs skaidro, ka zemessarga fiziskajai sagatavotībai obligāti nav jābūt tādai pašai kā profesionālā dienesta karavīram, kura ikdienas fiziskā slodze ir lielāka. Taču zemessargu nometnēs pat īsākos apmācības posmos diena sākas ar rīta rosmi, notiek fiziskā sagatavošanās pārgājieniem.

"Vienība ir tik stipra, cik stiprs ir vājākais karavīrs," uzsver A. Krjukovs, piebilstot, ka, protams, pilnīgi visu nenosaka tikai fiziskā sagatavotība vai ieroču lietošanas prasme. "Zemessargam jābūt pārliecinātam par sevi un cilvēkiem, kas ir blakus, un tad jau var izpildīt tos uzdevumus, kas nepieciešami valsts aizsardzībai. Tas tad arī tiek apgūts gan zemessargu pamata apmācības kursā, gan mācībās pēc tam."

Mēs būsim zemessargi!

Majors A. Krjukovs zemessargu pamatapmācības kursa nometni sauc par laiku, kad neikdienišķos apstākļos jāmācās sadzīvot pašam ar sevi. Praktiski tas nozīmē septiņu dienu darbošanos 24 stundu režīmā, dzīvošanu teltīs, arī atklātā dabā, kaujas pozīciju sagatavošanu un gulēšanu sardzes režīmā. No aptaujātajiem jaunpienācējiem Zemessardzē "plinti krūmos" neviens mest netaisījās.

Reinis Prīdāns: "Nupat pabeidzu Murjāņu Sporta ģimnāziju un ierados uz apmācībām, jo spēlēju volejbolu Armijas sporta klubā. Treneris Nauris Sokolovskis ar Zemessardzes vienību sarunāja, ka tad, kad mums būs brīvāks brīdis, atbrauksim uz Zemessardzes nometni. Taču tas nav tikai tāpēc, ka nodarbojamies ar sportu, bet vēlamies pilnveidot zināšanas un pieredzi, kas noderētu gan pašiem, gan arī valsts aizsardzībai. Par dienestu armijā gan nedomāju, jo galvenais vēl kādu laiku būs volejbola spēlēšana, bet līdztekus esmu plānojis arī mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē par mašīnbūves inženieri. Par režīmu nometnē nesūdzos, jo mums Murjāņos arī bija stingrs dienas režīms, kur bija sadalīts laiks mācībām un treniņiem. Kad spēlējam bumbu, katrs komandā zina, ko darīt. Vēl būs jāpamācās, kā darboties zemessargu komandā."
Sandris Gulbis: "Esmu no Alsungas un šogad Latvijas Universitātē ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnēs. Uz zemessargu nometni atnācu kopā ar saviem Kuldīgas Armijas sporta kluba volejbola komandas biedriem. Manuprāt, tā ir neatsverama dzīves pieredze, kas var noderēt arī ikdienas dzīvē."
Kārlis Brasliņš no Jūrmalas: "Ikdienā strādāju telekomunikāciju jomā. Man ir sēdošs darbs. Doma iestāties Zemessardzē man bija jau labi sen, jo man šķita, ka šeit var iemācīties daudz ko tādu, kas jāmāk katram vīrietim, ieskaitot prasmi aizstāvēt dzimteni. Agrāk par zemessargiem neko labās domās nebiju. Bet sarunās ar draugiem, kas paši bija pieteikušies zemessargos, mans viedoklis mainījās. Sapratu, ka jānāk šurp. Paskatījos dažus videoklipus "Youtube" vietnē un nācu šurp. Protams, sava nozīme bija arī notikumiem Ukrainā. Visticamākais, ka, apmācībām beidzoties, būšu priecīgs, ka esmu te bijis. Arī tas ir svarīgi, ka var iemācīties paklausīt pavēlēm un saprast, ka ir jādara tas, kas vajadzīgs, ne tikai tas, ko pašam gribas."
Kristīne Ieviņa: "Dzīvoju Mārupē un ikdienā strādāju apsardzes firmā. Vēl nodarbojos ar sportu – spēlēju florbolu un inline hokeju. Uz Zemessardzi atnācu tāpēc, ka esmu patriote un man gribējās pamēģināt, kā tas ir – būt zemessargam. Man patīk. Mans darbs jau arī prasa disciplīnu. Savukārt, spēlējot florbolu, zinu, kas ir komandas gars. Un arī šeit ir tāda pati sajūta: tu atbalsti citus un citi – tevi. Fiziskās grūtības mani nebaida, bet prasme rīkoties ar karti, orientēties apvidū, darboties komandā noder arī tad, ja dzīve iegrozīsies tā, ka Zemessardzē nedarbošos. Turklāt izskatās, ka puišiem patīk, ka šeit ir arī meitenes."