Tas gan ir akmentiņš ne tikai plašsaziņas līdzekļu, bet arī to patērētāju dārziņā, jo bieži vien arī portālā "Apriņķis.lv" lasītākās ir tieši kriminālziņas vai raksti par kādām nelikumībām. Paldies Dievam, no tā gan nesastāv visa mūsu dzīve. Ne visi zog, laupa un čakarē, un ne visi par to tīksminās lasot.

Ir arī pozitīvas lietas un labi cilvēki, tikai jāmāk saskatīt, notraucot sliktā kārtu, kas tam sagūlusies pāri. Spilgts piemērs tam ir Labunsku ģimene no Mālpils, kurai septembrī nodega māja. Cilvēki palika uz ielas vienās pidžamās, bez pajumtes. Taču līdzcilvēki nepalika vienaldzīgi. Palīdzēja pat svešinieki – gan tie, kuri atbrauca pie viņiem uz talku, gan tie, kuri ziedoja portālā "Ziedot.lv".

Braucot pie ģimenes uz Mālpili, likās, ka sastapšu noskumušus un bēdu sagrautus cilvēkus, taču mūs ar fotogrāfu sagaidīja pieci dzīvespriecīgi un apņēmības pilni ļaudis, lai gan viņiem pirms trim nedēļām nodega māja un pašlaik ģimene ir spiesta mitināties mazā dzīvoklītī vietējā skolā, gulēt uz aizlienētas gultas un rakstīt uz aizdota rakstāmgalda. Taču viņi ir priecīgi. Jo visi ir palikuši dzīvi.

Māja, lai gan tajā ieguldīti visi ietaupījumi un ņemts kredīts, ir tikai ēka. Tajā nav dzīvības. Turklāt, kā, staigājot pa gruvešiem, uzsvēra ģimenes galva, viņam kā militāristam esot ne tikai plāns A, bet arī plāns B. Pat ja viss atkal jāsāk no nulles, viņi ir kopā, un tieši šajā kopībā ir spēks. Mums, žurnālistiem, biežāk vajadzētu rakstīt par šādām ģimenēm. Nevis par to, ka viņiem ir grūti vai atgadījies kaut kas slikts, bet par to, ka viņos ir šis latviskais sīkstums un spēks, lai atkal un atkal celtos un darītu, nezaudējot cilvēcību.

Mani ļoti aizkustināja brīdis, kad, dodoties prom, ģimenes mamma piedāvāja ābolus. Cilvēki, kuriem pašiem ir tik grūti, nav zaudējuši spēju pat dalīties ar to mazumiņu, kas viņiem ir.