Vērtējot pēdējo mēnešu notikumus Carnikavā un to, kā tie ietekmē novada publisko tēlu, rodas iespaids, ka šajā vietā arī iet kā pa kalniem un lejām, teju kā pa sinusoīdu. Ir brīži, kad šķiet, ka tas ir saticīgākais un labākais novads Pierīgā, kur vietējie saviem spēkiem pludmalē izskar šūpuļtīklus vai savācas kopā un svin kaimiņu dienu Kalngalē. Taču ar zināmu regularitāti šajā idillē notiek kaut kas tāds, kas atkal to pamatīgi satricina.

Plūdi jau bija sen, par tiem vairs nav vērts pat runāt. Pašvaldība kooperācijā ar valsti radusi iespējas gan izmaksāt vietējiem kompensācijas, gan tikt pie līdzekļiem, lai sakārtotu ceļus. Varētu likties, ka plūdi pārdzīvoti, pašvaldību vēlēšanās iztikts bez skaļām kaislībām, bet te pēkšņi atkal – tiesa liek atjaunot darbā par lamāšanos kādreiz atlaisto izpilddirektoru Raimondu Garenčiku. Ar šādu institūciju lēmumu neapmierināta ir pašreizējā novada dome, un šķiet, ka pats izpilddirektors arī īsti labi nejūtas. Ar ovācijām viņu neviens nesagaidīja. Tieši pretēji. Intervijā viņš atzīst: jūtoties tā, it kā būtu ieradies uz likvidāciju. Un atkal šis jautājums tiek publiski cilāts, it kā no tā, cik skaļi netīro veļu mazgāsi, būs atkarīgs tas, cik balta tā kļūs. Vai tiešām?

Vietējiem šīs politiskās intrigas ir kā seriāls, kurā nolūkoties, pat neiesaistoties. Tādēļ jautājums pamazām norimst, visi zaudē interesi. Taču izskatās, ka nu briest atkal vēl viens pamatīgs kašķis, kurā cietīs iedzīvotāji. Jaunais un vecais atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums nevar rast kompromisu, un, kā bažījas vietējie, tas var beigties ar to, ka Carnikava kļūs par mazo Neapoli, kura 2010. gadā slīka atkritumos. Kamēr divi uzņēmumi Carnikavā kašķējās, atkritumi turpina rasties. Bet kur tos likt? Uz ielas, grāvjos un sētmalēs?