Šādu panākumu Kārlis guvis otro reizi dzīvē, bet pavisam viņa īpašumā ir 13 Latvijas čempiona tituli un vairākas Latvijas 3. Olimpiādes godalgas, neminot uzvaras mazāka līmeņa turnīros. Šonedēļ Kārlis Vidass Latvijas izlases sastāvā piedalījās Eiropas komandu čempionātā badmintonā Maskavā.
– Cik grūti vai viegli nāca šie trīs Latvijas čempiona tituli?
– Emocionāli bija grūtāk nekā fiziski, jo šāgada turnīram man personīgi bija daži zemteksti. Pirms iepriekšējā Latvijas čempionāta darba darīšanu dēļ nebiju pilnvērtīgi trenējies un tāpēc nepiedalījos. Otrkārt, šoreiz dalībnieku vidū bija vairāki man neērti pretinieki, un arī tas radīja papildu spriedzīti. Šobrīd esam kādi pieci seši spēlētāji, kuru savstarpējo spēļu rezultātus ir grūti prognozēt. Kā nu kuram veicas, kā kurš ir noskaņojies. Beigās viss tomēr izvērtās man veiksmīgi.
– Spriežot pēc pēdējo gadu turnīru rezultātiem, Latvijā galvenā konkurence ir starp Siguldas ar Rīgas badmintonistiem.
– Kopš esmu badmintonā, tāda spēkošanās ir bijusi vienmēr, pirms tam labākie bija rīdzinieki.
– Ko uzskati par karjeras lielāko panākumu?
– Emocionālā ziņā – tā laikam ir pirmā reize, kad kļuvu par Latvijas absolūto čempionu. Tas bija 2004. gadā, kad gāju 12. klasē. Tagad daudz laika jāveltī darbam, trenēties varu divas trīs reizes nedēļā. Tolaik trenējos daudz nopietnāk, tāpat arī mani galvenie konkurenti. Bija ārkārtīgi liels prieks gan pēc uzvaras vienspēlēs, gan pēc dubultspēlēm, bet bija vēl palikušas jauktās dubultspēles. Finālā mēs ar pārinieci pēdējā setā "izlīdām" no bezcerīga rezultāta un uzvarējām Atceros, ka tad prātā iešāvās – esmu absolūtais čempions, super!
– Pasaules ranga pirmajā divdesmitniekā ir tikai divi Eiropas badmintonisti, visi pārējie no Āzijas valstīm. Vai ir sanācis uzspēlēt ar kādu aziātu?
– Pirms pāris nedēļām bija "Babolat Open" turnīrs Rīgā, pēc sastāva spēcīgākais Latvijā. Un kopā ar Krievijas komandu bija atbraucis viens japānis, kas tur studē krievu valodu.
– Cik jūtams, lielu ambīciju pašam badmintonā vairs nav.
– Ja būtu bijušas īpaši lielas ambīcijas, tās vajadzēja mēģināt realizēt agrāk. Ir viens lietuvietis, Ķēstutis Navicks, kurš tagad pasaules rangā ir ap 90. vietu, bet vienubrīd bija arī 38. vietā. Kad viņam bija kādi 15 gadi, treneris sajuta, ka te kaut kas var sanākt, un sāka nodarboties ar viņu individuāli. Piesaistīja fiziskās sagatavotības speciālistu, masieri – viss pēc profesionālas programmas. Tagad ir jūtams rezultāts. (K. Vidass un Ķ. Navicks trešdien tikās Eiropas čempionāta spēlē, un siguldietis zaudēja 10:21, 9:21 – aut.)
– Tad noteicošā ir treneru profesionalitāte vai skaits?
– Grūti spriest. Ja treneri vairāk strādātu individuāli, arī viņi noteikti augtu profesionālā ziņā. Bet zinu, ka viņi nav gatavi uzņemties risku un koncentrēties uz kādu atsevišķu talantu, un es viņus saprotu. Ja kāds redz sevī tik lielu talantu, droši vien ir vērts meklēt iespējas specializētajās badmintona skolās Eiropā.
– Talantīgākie jaunie tenisisti dodas uz akadēmijām ārzemēs. Vai badmintonā ir līdzīgi?
– Jā, ir tāds variants. Kristīne Šefere vienubrīd spēlēja Dānijā – vienā no pasaules badmintona lielvalstīm. Viņai bija cerības aizbraukt uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, diemžēl traumu dēļ starptautiskā līmenī izsisties neizdevās. Monika Radovska, ar kuru Latvijas čempionātā spēlējām jauktās dubultspēles un kura arī pārstāv Siguldu, tagad trenējas, mācās un strādā Dānijā. Nav viegli, bet viņa ir izvirzījusi sev tādu mērķi un uz to cenšas iet.
– Ja būtu jāprognozē – vai ir iespēja, ka arī Latvijas badmintonā pēkšņi parādās tāds Ernests Gulbis?
– Latvijas badmintonā pastāv paaudžu pēctecība, un nav izslēgts, ka tie, kas beidz spēlētāja karjeru un sāk strādāt kā treneri, atrod kaut ko nebijušu. Bet galvenais jau ir, lai bērni nāktu trenēties badmintonā. Šobrīd viņiem atslēgas vārds vairs nav "dators", atslēgas vārds ir "izvēle". Viņi var sēdēt pie datora, bet var iet trenēties florbolā, futbolā, basketbolā. Līdz ar to ir svarīgi, lai badmintona treneri pilnveidotos tā, ka bērniem ir interesanti un viņi paliek badmintonā.
– Vai pašam nav bijusi doma pastrādāt par treneri?
– Nu ja, no malas jau vienmēr šķiet, ka labāk zini, ko un kā vajadzētu darīt... Ir bijušas pārrunas, ka varētu pamēģināt. Kad biju tajā pašā Norvēģijā, vienubrīd radās doma iekārtot dzīvi tur, tāpēc vietējā sporta klubā painteresējos, vai nav iespējas pamēģināt pastrādāt ar bērniem. Aizgāju uz pāris treniņiem un ātri sapratu, ka, lai ar to nodarbotos, vajag mācīties pavisam ko citu – pedagoģiju, psiholoģiju, nevis eksaktās zinātnes, kā es. Vajag zināt, kā padarīt bērniem nodarbības interesantas. Sevišķi jaunākā vecuma bērniem, kuri sākumā vienkārši spēlējas un rotaļājas, nevis trenējas.
– Kāds pašam tagad ir treniņu režīms?
– Pēdējā laikā ir izmaiņas, jo esmu mainījis darbu. Iepriekšējā darbavietā man reizi nedēļā bija apmaksāts futbola treniņš, trenažieru zāle un badmintona treniņš plus reizēm sacensības nedēļas nogalē. Tagad jaunajā darbā iznāk divas reizes nedēļā badmintons un turnīri nedēļas beigās.
– Darbs sportam šobrīd vairāk traucē vai palīdz?
– Iepriekš strādāju auditā, kur darbam ir tāds diezgan sezonāls raksturs un lielākā slodze bija no decembra līdz maijam. Un tas gandrīz precīzi sakrīt ar badmintona aktīvo sezonu. Darbs bija tik intensīvs, ka brīžam nebija laika ne tikai badmintonam, bet personīgai dzīvei vispār. Tagad ir citādi. (Kārlis ir firmas "Four Finance" finanšu plānošanas un kontroles daļas speciālists – aut.)
Nākot šurp, jau zināju, ka mani varētu iekļaut Latvijas izlasē Eiropas komandu čempionātā, un prasīju, vai varēšu uz četrām piecām dienām atprasīties no darba. Man teica – nekādu problēmu! Šāda pretimnākšana ir ļoti patīkama.
– Pats esi no Siguldas. Kā nokļuvi badmintonā?
– Jā, pirmie 18 dzīves gadi pavadīti Siguldā. 1992. gadā sāku iet skolā un vienlaikus sāku trenēties badmintonā pie Aināra Gurecka. Pēc manu vecāku nostāstiem, tolaik Siguldā vēl bija volejbols, varbūt vēl dambrete un, protams, ziemas sporta veidi. Bet manējie nolēma aizvest mani uz badmintonu, un tā pāris klasesbiedru kopā gājām. Līdz trešajai klasei vairāk bija tāda "jautrošanās", vēlāk sākās turnīri, reizēm kaut ko uzvarēju. Sapratu, ka šī lieta laikam padodas, un āķis bija lūpā.
– Paralēli bija arī kādas citas nodarbošanās?
– Dejoju tautiskās dejas līdz astotajai klasei. Tad treneris Ainārs pateica – nedrīkst jāt uz diviem zirgiem vienlaikus, ir jāizvēlas. Sākās treniņi pēc skolas piecas reizes nedēļā, un tad jau vairs arī fiziski nevarēju uz dejošanu pagūt.
– Kas sekoja Siguldas periodam?
– Vidusskolu pabeidzu Siguldā, tad studēju Ventspils Augstskolā, kur ieguvu bakalaura grādu. Turpināju studēt maģistrantūrā un paralēli strādāju nekustamo īpašumu firmā, bet krīzes laikā zaudēju darbu. Tajā brīdī sapratu, ka gribu pamainīt vidi, un radās iespēja turpināt studijas Norvēģijā. Pirmo pusgadu nomācījos un arī badmintonu uzspēlēju tur, otrajā pusgadā pārcēlos uz Dāniju, kur uzrakstīju maģistra darbu.
– Šonedēļ Eiropas komandu čempionāts.
– Mums diemžēl nepaveicās – iekļuvām apakšgrupā, kurā ir tikai trīs komandas, līdz ar to būs tikai divi mači, nevis trīs kā citās grupās. Anglijas izlase turnīrā izlikta ar trešo numuru, tur būs grūti, bet lietuviešus gan gribētos uzvarēt. (Kārļa Vidasa cerības nepiepildījās – latvieši Maskavā piekāpās gan angļiem (0:5), gan lietuviešiem (1:4) – aut.).