Situācija Latvijā

Mūsu valstī pašnāvībās katru gadu dzīvību zaudē vairāk cilvēku, nekā iet bojā autoavārijās. Diemžēl pēdējo desmit gadu laikā paši no dzīves aiziet izvēlējušies arī 60 bērni.

Pirms Jāņiem televīzijā, radio un sociālajos tīklos notiek plašas kampaņas, kurās līdzcilvēki tiek aicināti neļaut iereibušiem autovadītājiem sēsties pie stūres. Varbūt nepieciešama kampaņa, kas cilvēkus izglītotu arī par garīgās veselības problēmām, to savlaicīgu pamanīšanu un novēršanu?

Slimību profilakses un kontroles centra sabiedrības veselības analītiķis un Pasaules Veselības organizācijas sadarbības partneris psihiskās veselības jomā Latvijā Toms Pulmanis norāda, ka šāda kampaņa "Nenovērsies" norisinās jau kopš pagājušā gada. Tās mērķis ir informēt sabiedrību par dažādām garīga rakstura saslimšanām, piemēram, par to, kā atpazīt depresiju, kur vērsties krīzes situācijā, bet – pats galvenais – informēt, ka ar depresiju sirgstoši cilvēki parasti nav bīstami apkārtējiem un ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Neaizmirsīsim, ka šī slimība piezogas nemanot un no tās nav pasargāts neviens.

T. Pulmanis stāsta, ka pēdējos gados statistikas dati par pašnāvībām ir diezgan stabili, tomēr, salīdzinot, piemēram, ar 90. gadu beigām, skaitļi kļuvuši krietni mazāki. Izņēmums esot tikai krīzes laiks, 2008. un 2009. gads, kad pašnāvībās mirušo skaits krietni pārsniedzis četrus simtus.

Biežākie pašnāvību cēloņi

Jautāts, vai iemesls lielajam pašnāvību skaitam ir finansiālā situācija valstī, Pulmanis norāda, ka tas ir viens no pašnāvību cēloņiem, bet ne vienīgais. Finansiāla rakstura problēmas parasti pavada milzīga spriedze, cilvēks ir nemitīgā stresā, varbūt izjūt apkārtējo spiedienu. Tā ir ķēde, kas var novest pie letāla iznākuma.

Lai arī 80 procentiem pašnāvnieku konstatējama depresija, T. Pulmanis pauž, ka arī šis fakts nav akmenī cirsts – proti, ne vienmēr cilvēkam, kurš labprātīgi aizgājis no dzīves, bijušas kādas psihiska rakstura problēmas. Arī garīgi veseli cilvēki mēdz atņemt sev dzīvību. Tieši tāpēc, ka pašnāvības iemesli parasti ir komplicēti, ir grūti šajā jomā darboties profilaktiski un izdarīt kādus vispārinājumus.

T. Pulmanis norāda, ka jāņem vērā arī katra cilvēka rakstura īpatnības, psiholoģiskā noturība, agresivitāte un impulsivitāte. Dažādi cilvēki nelaimes pārdzīvo atšķirīgi. Kādu tuvinieka aiziešana mūžībā var pilnībā sagraut, cits attopas pāris nedēļu laikā.

Riska grupai pieder arī vientuļi cilvēki, kuri nesaņem tuvinieku atbalstu.

Reizēm arī atkarības, piemēram, alkohola lietošana, provocē uz šāda soļa speršanu, jo reibuma stāvoklī domas var pārvērsties reālos darbos.

Daļa pašnāvnieku par šādu soli izšķiras pēc smagas, ilgstošas slimības, pēc traumas vai seksuālas vardarbības piedzīvošanas. Arī šādās situācijās parādās katra cilvēka psiholoģiskā noturība – cits nespēj pieņemt dzīvi ar fiziskām sāpēm vai patoloģijām, ir cilvēki, kuri ar to veiksmīgi sadzīvo.

Slimību profilakses un kontroles centra speciālists norāda, ka mūsu sabiedrībā diemžēl joprojām valda dažādi stereotipi attiecībā uz garīgām saslimšanām. Piemēram, ja es vērsīšos pēc palīdzības pie psihiatra, visi padomās, ka esmu traks vai nepilnvērtīgs! Vai – depresija nav īsta slimība, katram jātiek galā pašam. Vērojama arī garīgi slimu cilvēku izstumšana no sabiedriskās dzīves pat tad, ja viņi nerada draudus apkārtējiem.

T. Pulmanis uzsver, ka jāmainās sabiedrības uzskatiem, lai šādi cilvēki nebaidītos tikt atstumti, atklāti runātu par savām problēmām un to pārvarēšanu, tādā veidā palīdzot arī citiem, kuri saskaras, piemēram, ar depresiju. Cilvēkiem, kurus piemeklējušas domas par pašnāvību, svarīgi saprast, ka viņi tādi nav vienīgie un ka situācijai iespējams pozitīvs risinājums. Šeit būtisks ir ģimenes un tuvinieku atbalsts.

Māra stāsts: Izgāju cauri ellei

Mārim ir 37 gadi, viņš ir precējies un kopā ar sievu audzina meitiņu. 28 gadu vecumā Mārim parādījušās depresijas pirmās pazīmes. Vienlaikus radušās dažādas problēmas: attiecību pārtraukšana, strīdi ar vecākiem, milzīga slodze darbā, kurā gribējies sevi pierādīt. Daļai draugu bijusi ģimene, bērni, katram savas problēmas, mazāk laika pavadīts draugu kompānijā.

"Sākumā man šķita, ka strādāju pārāk daudz, neko īsti negribējās, vienmēr jutos noguris, dzīve šķita pelēka, bez kādiem emociju un jūtu kāpumiem. Mierināju sevi ar domu – vai tad mūsdienās tā nav visiem?" stāsta Māris.

To, ka ar dēlu kaut kas nav kārtībā, pamanījusi Māra mamma. "Šodien atceroties to laiku, saku paldies mammai, ka nenovērsās no manis. Izgāju cauri īstai ellei." Māris iestidzis kā melnā caurumā, pazaudējis darbu, šķitis, ka nekam nav jēgas.

"Dienām gulēju gultā, šķita, ka vakardiena ir melnā tumsā tīta un tāda būs arī rītdiena. Nekam neredzēju jēgu, likās, ka dzīve ir beigusies, vēl dzīvam esot. Laiks šķita kā sastindzis. Daudzi līdzcilvēki nesaprata, ka tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Mēģināja uzmundrināt, teikt, ka viss būs kārtībā. Tajā brīdī tu to nedzirdi, nav spēka paēst, apģērbties... Kas var būt kārtībā?"

Māris atklāj, ka bijušas arī domas par pašnāvību. Mamma sarunājusi vizīti pie psihiatra. "Sākās garš ceļš ar kāpumiem un kritumiem. Vienu dienu šķita, ka viss ir labi, nākamajā jau atkal biju "melnajā caurumā"."

Pēc krīzes pārvarēšanas Māris gadiem apmeklējis psihoterapeitu, bet atbildes uz saviem jautājumiem nav guvis. "Kāds draugs ieteica aiziet uz baznīcu, aprunāties ar mācītāju. Pirmās reizes neveikli klusēju, atbildēju ar "jā" un "nē", šķita, ko tad es, īsts vecis, esmu pazaudējis baznīcā, te taču nāk tikai vecas tantes!" Pēc laika sarunas ar mācītāju kļuvušas par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. "Baznīcā es guvu pārliecību, ka manai dzīvei ir jēga, ka esmu radīts, lai izdarītu kaut ko labu." Draudzē Māris sastapis arī savu nākamo sievu, kura zina par vīra slimību un atbalsta dzīvesbiedru.

Māri kaitina, ja kāds paziņa mētājas ar vārdiem, sak, šodien slikti jūtos, laikam man ir depresija. "Tādās reizēs saku: "Vecais, priecājies, ka tu nezini, kas tas ir! Tici man – tu to nenovēlēsi pat ienaidniekam!""

Vīrietis piekrīt, ka sabiedrībā par šīm tēmām joprojām runājam maz, bet cilvēku, kuri cīnās ar depresiju, ir ļoti daudz. "Bet izkulties var, tikai tas prasa laiku. Esmu kā alkoholiķis, kurš vairs nedzer, bet vienmēr tāds būs. Arī man ir sliktās un labās dienas, bet stiprinu sevi ar domu, ka vēl kaut kas man šajā dzīvē jāpaveic!"