Drukāt šo lapu
05.03.2013 15:06

Eksperte: Bieži vien īpašo bērnu asistenti ir viņu klasesbiedri

Autors  Apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)
Attēlam ir ilustratīva nozīme. Attēlam ir ilustratīva nozīme. arhīvs

Savs viedoklis par bērnu ar tā saukto "5.6" kodu integrāciju vispārizglītojošajās skolās ir pieredzējušajai logopēdei un speciālajai pedagoģei ar 25 gadu stāžu Lolitai Apsēnai. Viņa ar šādiem bērniem strādā divās skolās Tukuma novadā.

Jautājums par to, vai bērni ar dažādiem mācību traucējumiem var izglītoties kopā ar veselajiem, aktualizējās, kad vairāki Stopiņu novada vecāki paziņoja, ka savas atvases nesūtīs vietējā Ulbrokas vidusskolā, jo tas nozīmētu mācīšanos kopā ar šādiem bērniem.

Vecāki kā strausi – galva smiltīs
"Šī integrācija ir ļoti smagi pārprasta. Atšķirībā no ārvalstīm, pie mums integrē visus īpašos bērnus, kuru vecāki pasaka, ka grib, lai viņu atvase ar mācīšanās traucējumiem iet vispārizglītojošajā skolā. Bieži vien tiem pat nav būtiski, vai skolā šim bērnam tiks nodrošināts nepieciešamais atbalsts, jo galvenais – ka tikai tuvāk mājām," skarba ir L. Apsēna.

Viņa integrāciju salīdzina ar Latvijā zināmo spēkavīru Raimondu Bergmani. No vienas puses, arī viņš esot cilvēks, bet var paveikt ko tādu, ko ne katrs ir spējīgs, piemēram, pavilkt vagonu. "Katram cilvēkam ir jāatceras – ko nevar celt, to nevar nest," pārliecināta L. Apsēna. Pieredzējusī speciālā pedagoģe gan zina teikt, ka ir gadījumi, kad šos īpašos bērnus izdodas integrēt gana veiksmīgi.

"Taču tas ir ar nosacījumu, ka paši vecāki ar bērnu ir gatavi aktīvi strādāt vai nu pēc skolas, vai brīvdienās, kā arī skolotājs pie viņa nāk papildus uz mājām, lai iemācītu to, ko citi bērni apgūst mācību stundās," zina teikt speciāliste, uzsverot, ka tieši ieguldīties darbs bieži vien ir tas, kas nosaka, cik veiksmīgi bērns integrēsies, taču liela nozīme ir gēniem un tam, kādi mācīšanās traucējumi bērnam ir.

Ja bērnam ir kāda fiziska kaite, vecāki visbiežāk meklē labākos speciālistus, lai tikai problēmu novērstu, bet tad, ja runa esot par psihiskiem traucējumiem, daļa no tiem labāk izvēloties to neredzēt, un sūtīšana vispārizglītojošajā skolā esot viena no izpausmēm, uzskata L. Apsēna.

Integrāciju veiksmīgāku padarītu tas, ja šiem bērniem vispārizglītojošajās skolās arī būtu sava klase un ar viņiem strādātu īpaši apmācīti pedagogi, kuri orientētos un zinātu, kā palīdzēt tieši konkrētā bērna mācīšanās traucējumu mazināšanā. Tāpat tā būtu iespēja apgūt mācību vielu atbilstīgi viņu spējām un varēšanai. Tā tas notiekot bagātajās Eiropas valstīs.

Kvalitatīva integrācija ir pārāk dārga
Viņa ironizē, ka ministriju ierēdņi dodas komandējumos uz bagātajām Eiropas valstīm un priecājas, kā tajās tiek integrēti šie īpašie bērni, taču aizmirst, ka pie mums to nevar izdarīt, jo ir pilnīgi citādāki finanšu resursi. "Piemēram, Dānijā savs asistents ir pat bērniem ar plakano pēdu, bet mums – nav pat vājredzīgajiem, par sliktu stāju un plakano pēdu nemaz nerunājot..." spriež L. Apsēna. 

Tiem vecākiem, kuri tomēr izlemj sūtīt savus īpašos bērnus vispārizglītojošajā skolā, jārēķinās, ka problēmas būs. Turklāt cietīs ne tikai viņu atvases, bet arī pārējie bērni.

Klasesbiedrs – piespiedu asistents
Eksperte uzskata, ka pašlaik realizētā integrācijas politika nodara kaitējumu visiem – pedagogiem, kā arī veselajiem un bērniem ar mācību traucējumiem. Pirmkārt, pedagogs nevar 40 minūtēs panākt, lai vienlīdz veiksmīgi mācību vielu apgūst gan tie, gan tie, kā arī izsekot līdzi īpašā bērna zināšanām.

"Arī šis bērns ar mācību traucējumiem taču nav āksts, kuru visu laiku vajadzētu publiski bakstīt, jo visi jau zina, ka viņš ir citādāks. Kā tas mazais cilvēciņš šajā vidē jūtas?" taujā L. Apsēna. Viņasprāt, ciešot arī tie bērni, kuriem ir jāuzņemas tas, ko valsts nav nodrošinājusi, proti – asistenta loma.

"Kā realitātē notiek šī atbalstīšana vispārizglītojošajās klasēs? Bērni ar mācību traucējumiem sēž kopā ar tiem, kuriem tās padodas labāk, un viņš kalpo kā asistents tiem īpašajiem – atver un aizver grāmatas, kā arī baksta ar pirktu, kas ir jālasa un jādara. Tas nozīmē, ka viņš brīvprātīgi piespiedu kārtā ir kļuvis par asistentu, nevis klasesbiedru. Tas nav normāli," uzskata L. Apsēna.

Viņa gan sarunas beigās ironiski piebilst, ka par šo problēmu plašāk sāks runāt tikai tad, kad notiks kāda nelaime, jo līdz tam visi izliekas, ka problēmu nav.

Iepriekš:

Pārspīlētā integrācija Ulbrokas vidusskolā satraukusi vecākus

Mamma: "Bērnu nekad nemocīšu un parastajā skolā nelaidīšu!"

Viedoklis: Vai integrējot īpašos bērnus ņem vērā visus likuma punktus?