„Tā dabā nenotiek. Viena sveķa lāsīte paliek koka stumbra augšpusē un sildās saulītē septiņdesmit, simts gadu, kamēr koks iegāžas jūrā, kāda cita lāsīte krājas cita pie citas, salīpot kopā, bet tā arī visu mūžu paliek aiz koka mizas un saulīti neierauga, cits piliens iekrīt kūdrā un piesūcies ar tās daļiņām, pārvēršoties par tā saucamo melno dzintaru, cits uzreiz iekrīt ūdenī, citam gadās uzkrist uz slapja akmens un tai vietā sveķa gabaliņam nav izveidojusies dzintaram raksturīgā miziņa. To veidošanās iespēju ir tūkstošiem un tūkstošiem, un katru reizi stāsts ir citādāks. Tāpēc nekad neatradīsiet vienādus dzintara gabaliņus.”

Siguldietis, meistars trešajā paaudzē, ar 34 gadu profesionālu pieredzi – tā īsumā var teikt par Hariju Jākobsonu. Bet tas skan pārāk sausi, jo Haris (tā viņu uzrunā mājās un arī skolasbiedri) ir īsts sirds cilvēks, un, ja esi atnācis ciemos, tad arī tiksi uzņemts kā klājas – galdā smaržos kafija un tikko atnestas smalkmaizītes. Kad esam aprunājušies ar namamāti – Harija mammu, omulīgu kundzīti labākajos gados (lūk, no kurienes Harijam tā humora dzirksts), – varam doties aplūkot darbnīcu.

„Dzintara virskārta jeb miziņa veidojas, iztvaikojot jeb izgarojot dzintarskābei un spirtiem, tā neatstaro gaismu, ir nespodra, bet, tiklīdz virsmu noslīpē, tā kļūst caurspīdīga un atpazīstama, kādu to pieraduši redzēt cilvēki. Vienā pusē, dzintaru slīpējot, miziņu vēlams atstāt, tas izstrādājumam piešķir savdabību.” Un Harija rokas sāka rīkoties. Paņēmis vienu no gabaliņiem, viņš to rūpīgi nopētīja, novērtēja, ko no tā var izgatavot, tad devās pie slīpmašīnas – pie vienas, pie otras, ar ierastām, vieglām kustībām, necili grubuļainais gabaliņš pamazām vien veidojas par pieņemama izskata dzintara lāsīti. Tomēr tas nepārsteidz tik ļoti, cik maigums un saudzīgums meistara raupjajās rokās. Izrādās, dzintara gabaliņu apstrādājot, rokās tas jāpaņem vismaz astoņpadsmit reižu.

„Jā, jā, dzintaram ir savs raksturs – pavisam sievišķīgs,” stāsta meistars, turpinādams darboties pie pulējamās mašīnas, „dzintaram neko nevar uztiept, jo, tikko sāc lietot spēku, kaut kas neparedzēts atgadās, piemēram, tas ieplīst.” Bet, protams, ne jau Harija rokās – tās ar dzintaru runā tikai viņiem abiem vien saprotamā valodā, kura mums būtu ilgi, ilgi jāmācās.

– Vai dzintaru lasi tepat jūrmalā?

– Baltijas jūra ir palikusi ļoti skopa. Ja labs gads, tad no Lietuvas robežas līdz Kolkai pa gadu var salasīt kilogramus desmit, piecpadsmit. Kaut kas ir arī Engures pusē. Es dzintaru iepērku.

– Tūristi labprāt iegādājas dzintara izstrādājumus, un tos tirgo teju vai visās tūristu iecienītās vietās, kā ir ar konkurenci?

– Praktiski nav! Astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados bija apmēram 300 amatnieku, kas strādāja ar dzintaru. Vēl 1995. gadā, kad stājos Latvijas Amatniecības kamerā un kārtoju pārbaudījuma eksāmenus, lai iegūtu diplomu, mēs bijām divpadsmit līdz piecpadsmit, kuri vēlējās kārtot eksāmenu kategorijā Dzintara meistars. Bet pirms diviem gadiem, kad braucu iemaksāt kārtējo biedra naudu, izrādījās, ka esmu palicis viens – pēdējais meistars Latvijā, kurš strādā profesionāli. Liepājā vēl ir divas studijas, kuras strādā ar dzintaru.

– Bet dzintarus tirgo pie visiem stūriem?

– Daudz viltojumu – plastmasa, manipulēts. Tie paši poļi, lietuvieši tirgo uz nebēdu. Ir jau skaisti tie grabulīši. Atbrauc pie manis, prasa, vai ir īstais, nodiņģējuši Jūrmalā vīriešu krelles, par sešdesmit latiem nopirkuši, lai es paskatoties. Nu nē! Ko iegūs cilvēki, ja viņiem teikšu patiesību, ko iegūšu es? Naidu es nevēlos vairot.

– Pie tevis viesi brauc no visām pasaules malām, zinu, ka tu runā vācu valodā.

– Pēdējo divu gadu laikā viesi ir bijuši aptuveni no četrdesmit četrām valstīm. Par manu darbu varētu grāmatu uzrakstīt – kādi visādi jocīgi atgadījumi un pasūtījumi ir bijuši, visādi cilvēki ir viesojušies, pat budistu mūks ir bijis. Arī pasūtījumi ir bijuši ļoti neparasti, piemēram, no Šveices lūdza, lai gatavoju suņu kakla siksnas ar dzintariem, atbrauc vācieši – mums vajag baloža spalvu no dzintara utt. Pats arī, kad biju jauns, tāds puišelis, biju izgatavojis saulesbrilles ar dzintara stikliem. Tad jau es guvu pieredzi, ka dzintars ir ļoti trausls. Samaksu par darbnīcas apmeklējumu es neņemu, tā ir mana pārliecība. Viss. Man pietiek, man svarīgas ir draudzīgas attiecības, tas, ka cilvēki mani atceras, aicina ciemos.

– Varbūt vari pastāstīt, kādi ir tavi sasniegumi?

– Nesūdzos, šo to esmu paguvis izdarīt. Man ir Latvijas patents, man ir Eiropas patents, ir aģenti Francijā, mani dzintara izstrādājumi ir pazīstami visā pasaulē. Maniem dzintara izstrādājumiem identisku nav. Pat Eiropas patentu valde, izsniedzot man dokumentu, teica, ka tādas preces nav pat viņu Lokarno klasifikatorā.

– O… tas jau ir spoži, pārsteidzoši! Tāds meistars Siguldā, un par viņu neviens neko nezina! Pēc 34 darba gadiem tu varētu atklāt kaut ko vairāk.

– Tā nu iznāk, ka neesmu tiecies pēc publicitātes. Pats esmu vispriecīgākais par to, ka esmu izdzīvojis savā arodā, kā dzintara meistars, neraugoties uz negodīgu konkurenci. Vēl tikko nesen mani darbi bija Eiropā – prestižākajā dizaina izstādē Parīzē Maison & Objet. Un izstādes bijušas vēl šur tur, arī Europeische Kunsthandwerk – Āhenē, tad vēl Francijā u. c. Taču netiecos pēc tām. Vispār izstādes ir nekomerciāli pasākumi, reizēm darbi pazūd... 

„Dievs dod man tādu prātu – nedot otram naudu, grāmatu, darbarīku un netaisīt rotas uz pasūtījumu,” šos vārdus Harija māte uzrakstījusi darbnīcā uz sienas. Tā ir dzīves gudrība, kas pārbaudīta trijās paaudzēs, un tajā slēpjas liela patiesība.