Šobrīd Inita ir viena no televīzijas šova "Ievas jaunās pārvērtības" vadītājām un gatavojas savas pirmās grāmatas izdošanai. Ar Initu tiekamies mājīgajā franču kafejnīcā "Cadets de Gascogne", un jau sarunas sākumā Inita aicina pāriet uz "tu", kā vienmēr savā slejā uzrunājusi arī žurnāla "Ieva" lasītājas.

– Par ko būs tava jaunā grāmata, un kāpēc tev bija svarīgi to uzrakstīt?

– Grāmatas nosaukums ir "100 vēstules sievietēm". Nevarētu teikt, ka grāmatā būs pilnīgi jauns saturs. Par daudzām tēmām jau esmu rakstījusi žurnālā – savā redaktores slejā. Taču to noteikti nevarētu saukt par šo sleju apkopojumu. Grāmatā būs saglabāta sarunas forma, jo man patīk iztēloties, ka sarunājos ar savu lasītāju. Katrā vēstulē ir izcelts kāds jautājums. Rakstu gan par attiecībām un šķiršanos, gan par gluži praktiskām lietām – kā nepazaudēt sevi lielajā skrējienā un rast laiku sev arī ikdienā. Ja žurnālā manu sleju ik nedēļu lasīja tūkstošiem sieviešu, šajā grāmatā varēju atļauties rakstīt bez pašcenzūras, vēl atklātāk un brīvāk. Caur grāmatu dalos savā pieredzē un gribu, lai katra lasītāja atrod savu atbildi uz jautājumiem, par ko runāju. Ticu, ka caur šiem jautājumiem katra sieviete var uzsākt sarunu ar sevi un pieņemt svarīgus lēmumus. Arī man pašai pārmaiņas dzīvē, tajā skaitā aiziešana no "Ievas", notika dažādu jautājumu rezultātā. Uzskatu, ka grāmata ir skaists punkts šim posmam manā dzīvē.

– Reti kura sieviete savā CV var ierakstīt, ka 10 gadus vadījusi populārāko žurnālu Latvijā.

– Tieši vēl tikai viena. Pirmos desmit gadus "Ievu" vadīja Inga Gorbunova.

– Pieminēji sevis cenzūru, strādājot "Ievā". No malas iespaids bija tieši pretējs – ka raksti ļoti atklāti, nebaidoties stāstīt par personīgo pieredzi.

– Jau no paša sākuma, uzsākot ceļu žurnālistikā, man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi būt godīgai un atklātai. Ja citiem ir talants izdomāt stāstus, man ir stāsts par mani. Mūsdienās visapkārt ir tik daudz izlikšanās, masku un viltus ziņu, ka man godīgums ir vērtība. Ja nebūsi godīgs pret sevi, nebūsi godīgs pret lasītājiem, un viņi to jutīs. Protams, auditorija, kas lasa "Ievu", sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, līdz ar to man darbojās pašcenzūra, lai kādu pārlieku neaizvainotu. Taču kopumā esmu centusies atklāti rakstīt par visu, ko domāju, un neviens "no augšas" man nekad nav aizrādījis, lai kaut ko nerakstu.

Par šo foto, kas tapis Indijā, Inita saka: "Mans pašapziņas kāpiens."

– Ņemot vērā "Ievas" lasītāju lielo skaitu, kādam vienmēr kaut kas nepatiks. Par ko ir bijusi lielākā šķēpu laušana?

– Protams, ar to ir jārēķinās, ka vienmēr kāds lasītājs apvainosies, dusmosies. Tie ir visi sāpīgie jautājumi – sekss, kailums, geji, naudas lietas. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija kailfoto akcija "Nevis perfektas, bet skaistas". Arī savā slejā uzrakstīju, cik šīs bildes ir skaistas. Tas bija ārprāts, kas notika! Arī es dabūju trūkties no lasītājām, kuras domā citādāk, kurām tā šķita zaimošana un nepieļaujama rīcība. Šī akcija bija mana sirds pārliecība, un es necentos to mainīt, lai tikai kāds neapvainotos.

– Kā sadzīvoji ar regulāriem pārmetumiem no lasītāju puses?

– Mana problēma ir tā, ka visu uztveru ļoti personīgi. Darīju šo darbu ar sirdi un pārliecību un, kad sastapos ar negatīvu pretreakciju, uztvēru to kā vēršanos pret mani. Protams, tas viss sakrājās un veidoja manu pieredzi. Ir viegli pateikt: neņem galvā! Es to nemācēju. Tagad varbūt māku mazliet vairāk. Es netiku galā, raudāju, stresoju, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc darbā izdegu. Sapratu, ka kaut kādā ziņā tas mani galina nost. Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Negribēju mainīt darbu, gribēju mainīt dzīvi.

Pilnu interviju lasiet 20. februāra "Rīgas un Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".