"Valodas politika ir viena no tām jomām, kura ir ļoti sensitīva, jo katram cilvēkam neatkarīgi no ieņemamā amata, izglītības par to ir viedoklis." Viņa uzskata, ka pašlaik, veidojot valsts valodas politiku, vairāk jākoncentrējas uz cilvēkiem, kuri vēlas apgūt latviešu valodu un uzlabot tās zināšanas, nevis uz tiem dažiem procentiem, kuriem šī prasme nešķiet nozīmīga.

Sabiedrībā vēl joprojām ir viedoklis, ka ļoti daudzi mazākumtautību pārstāvji nemāk latviešu valodu, bet jūsu pētījums pierāda, ka latviešu valodas zinātāju skaits no 23 procentiem 1989. gadā ir pieaudzis līdz 90 procentiem.

Varbūt tāds viedoklis ir tāpēc, ka prast valodu nenozīmē arī to lietot. Tas parādījās arī šajā pētījumā. Mums, latviešiem, ļoti bieži gribas domāt, ka tā ir viņu problēma, ka viņi ir slinki un negrib runāt, bet diemžēl mēs paši bieži vien radām situācijas, kurās nepalīdzam cilvēkam runāt latviski. Ja cilvēks ar tevi sāk runāt latviski, kāpēc pārej uz citu valodu?

Aģentūrā sastopamies ar cilvēkiem, kuri valodu mācās, un viena no problēmām, kuru viņi izceļ, ir tā, ka ar viņiem uz ielas negrib runāt latviski. Protams, sākums ir formālā izglītība, kad no grāmatām apgūstam gramatiku, bet, ja nelieto valodu un nav iespējas to darīt, viss aizmirstas. Kad paši mācāmies kādu valodu, mēs vienmēr gribam aizbraukt, padzīvot tajā vidē, iegūt draugus, jo tieši runājot vislabāk ir iespējams valodu apgūt un paplašināt savas valodas prasmes. Formālā mācīšanās ne vienmēr nodrošina sajūtu, ka dzīvo valodā, jo klasē nevar pilnvērtīgi izspēlēt dažādas situācijas. Diemžēl lielākā problēma ir nevis tā, ka valodu neprot, bet ka nav iespējas to lietot.

Vēl viena populāra pieeja ir arī saprasties, sarunājoties katram savā valodā.

Ja skatāmies no valodnieku un sociolingvistikas viedokļa, tas nav labākais veids, kā apgūt un lietot valodu. Tomēr valsts nevar prasīt no cilvēkiem, lai tie savā personīgajā saziņā lieto kādu konkrētu valodu. Tā ir cilvēku personīgā izvēle, viņu vienošanās, kas parasti nav vārdiska, bet emocionāla. Tomēr atbilstošās situācijās valsts līmenī – uz ielas, veikalā, valsts administrācijā, skolā – mums ir jānodrošina, lai valsts valoda tiktu lietota pilnvērtīgi.

Man šķiet, ka, runājot par valodas situāciju un valodas jautājumiem kopumā, mums ir priekšstats, ka kāda cita valoda ir slikta. Tā tas nav. Jebkuras valodas prasmes ir labākais kas var būt. Jo vairāk valodas zini, jo plašāks ir tavs skatījums, un arī mēs ejam uz to, ka cilvēkiem ir jābūt daudzvalodīgiem, un rādītāji Latvijas gadījumā ir ļoti labi. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka zināt vairākas valodas mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams.

Vai Latvijas situācijā mēs nenonākam pretrunās - zinām krievu valodu, mums ir patīkami to lietot, bet tajā pašā laikā kavējam sarunu biedra iespēju apgūt latviešu valodu?

Tieši tā. Šis arguments, ko minējāt – es gribu runāt krieviski, jo vēlos uzlabot savas zināšanas... Tas ir ļoti labi, bet iejūtieties sava sarunu biedra ādā! Viņš grib labāk runāt latviski. Tā ir izšķiršanās par to, kad šo valodu lietojat.

Mēs esam moderni cilvēki, dzīvojam 21. gadsimtā, un latviešu valodai un tās runātājiem ir jābūt interesantiem, atvērtiem, aicinošiem – runājiet manā valodā, es jums varu palīdzēt! Protams, tas ir grūti. Tāpat kā ar bērniem – ja bērns uzraksta īsziņu nepareizi, tev ir jāatbild pareizi, lai viņš redz, kā tas ir, nevis jākliedz uz skolotājiem, ka viņi neiemāca bērnus pareizi rakstīt latviešu valodā.

Vēl viens populārs aizspriedums ir ideja, ka latviešu valoda ir maza un iznīks, ja visi šeit dzīvojošie to neizmantos. Tomēr dati parāda, ka nav nekāda pamata to uzskatīt par apdraudētu valodu.

Šis mīts lielā mērā saistīts ar mūsu vēsturisko pieredzi, jo esam pieredzējuši laikus, kad mums bija pamatotas bažas par to, ka latviešu valodai nav lielas izredzes. Tomēr šeit vietā būtu atsaukties uz manas kolēģes igaunietes Kertu Kibermanes teikto: "Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mūsu valodai nekad nav bijis tik labi kā šobrīd." Latviešu valoda ir tehnoloģijās – datoros, mobilajos telefonos. Tā ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, mums ir tulki, kuri nodrošina latviešu valodas skanējumu visā Eiropā. Visvairāk jaunvārdu ienāk tieši no Eiropas Savienības tulkiem un tulkotājiem. Viņiem jābūt ļoti radošiem, ar ļoti labu valodas izjūtu. Protams, ne vienmēr tā sanāk, un sabiedrība vairāk pamana to, kas neizdodas.

Runājot par jaunradi, cilvēki vienmēr mēdz piesaukt latviešu literatūras klasiķu – Raiņa un citu - šķietami ideālo valodu, bet viņi savā laikā taču arī bija valodas jaunradītāji.

Rainis bija dzejnieks, sabiedrība nerunāja tā, kā viņš rakstīja. Vai mēs gribam teikt, ka mūsdienu dzejnieki zina latviešu valodu sliktāk? Nē, tā tas nav. Mūsdienās vienkārši ir pieaudzis informācijas apjoms, un katram ir iespēja piedalīties informācijas sniegšanā. Tomēr jebkurā dzīvā valodā ir jābūt visiem līmeņiem. Es ļoti priecājos, ka mēs spējam izteikties slengā, kā arī ļoti skaistā, literārā valodā. Vienīgais ir jāzina robežas, kur un kad kādā valodā runāt. Jā, iespējams, tas, ka mūsu tā saucamie augstākās sabiedrības slāņi televīzijā vai citur runā, izmantojot slengu, raida signālu sabiedrībai, ka tas ir normāli.

Tomēr laba valodas izjūta taču nepiemīt katram.

Ir jālasa. Tā arī spējam attīstīt valodas izjūtu. Tomēr, ja paskatāmies uz valodnieku rakstiem pirms simts, astoņdesmit vai sešdesmit gadiem, visi raksta, ka zūd mūsu tīrā, ideālā latviešu valoda. Pasakiet man, kurš ir tas brīdis, kad tā bija ideāla, tīra, skaista, latviska? Kur ir atskaites punkts? Visi lielie valodnieki un dzejnieki 20. gados, pēc tam 40. gados ir teikuši – cik slikta kvalitāte tagad ir latviešu valodai! Salīdzinot ar ko? Mūsu pētījumā ir apkopoti tie ar valodu saistītie notikumi, kas satrauc sabiedrību, un mana kolēģe Dita Liepa ir mēģinājusi parādīt tos stereotipus, kam pievēršam lielāku uzmanību, aizmirstot lielos mērķus. Manuprāt, mēs pārāk bieži paliekam pie kādas konkrētas lietas, bet neskatāmies uz kopainu. Piemēram, visu laiku runājam par viena burta lietojumu vārdu "ka" un "kad" gadījumā. Tas, protams, ir svarīgi un rakstu valodā to nevajadzētu jaukt, bet emocionālā runā cilvēki izsakās citādāk.

Visu rakstu lasiet LVportālā.