Tagad Oskars strādā Olaines cietumā, ir precējies un Latviju pamest nedomā. Viņš tomēr norāda, ka Īrijā piedzīvotais bijusi nozīmīga viņa dzīves daļa.

– Kāpēc nolēmi doties strādāt uz Īriju?

– Tagad, atskatoties pagātnē, varu teikt, ka izdarīju to, sava lepnuma dzīts, proti, mani nepieņēma darbā uzņēmumā, kur vēlējos strādāt. Domāju, ka mani te nekas netur. Draugs piedāvāja doties strādāt uz Īriju, mūs tur gaidīja darbs un dzīvesvieta. Piekritu, jo šķita, ka tas būs interesanti, ļāvos nezināmajam. Mans mērķis noteikti nebija naudas pelnīšana, pat nenoskaidroju, cik lielu algu man piedāvā. Man nebija kredītu vai parādu, drīzāk uztvēru to kā piedzīvojumu.

Sākumā dzīvoju Mītas grāfistē, netālu no mazas pilsētiņas Kelsas. Kā paši ar draugu smējāmies – dzīvojām nekurienes vidū. Pārrodoties mājās no darba, skatījāmies televīziju, jo gluži vienkārši nebija citu variantu, kurp varētu doties. Labā ziņa bija tā, ka dzīvoju kopā ar citiem latviešiem, varēju runāt dzimtajā valodā, būt ar savējiem.

Strādāju ceļu būves uzņēmumā, un man bija jāsver un jāpārbauda materiāli, ko izmanto ātrgaitas šosejas būvē. Darbs bija diezgan primitīvs, bet precīzs, bija konkrēta materiālu klasifikācija, pēc kuras jāvadās. Svēru un sijāju smiltis, mālus, akmentiņus.

– Neilgojies pēc mājām, pēc Latvijas?

– Biju tikko sācis strādāt jaunā darbā un par to pat īpaši neaizdomājos. Turklāt, kā jau minēju, biju kopā ar citiem latviešiem. Ilgas pēc Latvijas izjutu pēc pāris mēnešiem, kad patiešām aptvēru – esmu prom no mājām. Sapņoju par to, cik lieliski būtu pastaigāties pa Elizabetes ielu Rīgā, ieelpot rudenīgo gaisu...

Meklēju kontaktus ar citiem latviešiem. Vietējā krievu veikaliņā iegādājos latviešu laikrakstu "Sveiks", uzzināju, ka Dublinā ir latviešu luterāņu draudze. Kā pats smejos, no savas "nekurienes" Kelsas pievārtē katru svētdienu divas stundas pavadīju ceļā, lai nokļūtu dievkalpojumā, aktīvi iesaistījos draudzes dzīvē. Bija svarīgi būt kopībā ar citiem tautiešiem.

– Piedzīvoji kultūršoku?

– Jā, pamatīgu, bet pozitīvā nozīmē! Cilvēki apkārt bija smaidīgi, laipni, iecietīgi. Tas bija patīkami. Turklāt dzīvoju laukos, kur visi cits citu pazīst un sveicina.

Pēc diviem Kelsas apkārtnē pavadītiem gadiem pārcēlos uz Dublinas priekšpilsētu, bet arī tur aina bija līdzīga. Protams, cilvēku bija vairāk, attiecības nebija tik personiskas, nesveicinājos uz ielas ar visiem pretimnācējiem, tomēr ļaudis bija laipni un izpalīdzīgi, tiesa – ne tik atvērti kā laukos. Tomēr iekļūt īru kompānijā kā "savējam", manuprāt, ir diezgan neiespējami, distance ir jūtama.

– Kā vietējie uztver iebraucējus?

– Četru gadu laikā es ne reizi nesastapos ar naidīgu attieksmi vai neiecietību tikai tāpēc, ka neesmu vietējais. Varbūt man paveicās, bet varbūt īri slēpj savu patieso attieksmi? Tikai reiz kāds vecāka gadagājuma iereibis īrs saviem draugiem izteicās, ka nav apmierināts ar manu angļu valodu, jo es pārjautāju: "Ko jūs tikko teicāt?" Bet, manuprāt, drīzāk viņš runāja neskaidri! (Smejas)

Netiešā veidā ar "citādu" attieksmi sastapos ceļu būves uzņēmumā, kur strādāju kopā ar filipīniešiem. Tie bija izglītoti cilvēki, kuri savā valstī bijuši inženieri, būvējuši tiltus, bet Īrijā viņu diploms un darba pieredze netiek atzīta. Un šie cilvēki strādā kopā ar poļiem, lietuviešiem, latviešiem, kuri nav beiguši pat deviņas klases... Tad gan mazliet aizdomājos – kāpēc tā?

Prātoju par vēl kādu lietu, proti, esot ārpus Latvijas, esam ar mieru mitināties vienā dzīvoklī kopā ar trīs četriem citiem cilvēkiem, lai tikai būtu lētāk. Kāpēc tā nevaram darīt arī Latvijā? Saņemot algu šeit, arī varētu labi dzīvot, ja īrētu mājokli kopā ar draugiem...

– Vai tolaik juties novērtēts?

– Jā, noteikti. Bet tikai tāpēc, ka pats izrādīju iniciatīvu, darīju darbus, kas neietilpa manos tiešajos pienākumos. To īri novērtē. Tas izpaudās ne tikai uzslavās, bet arī atalgojuma ziņā. Vietējie nevēlas strādāt smagu darbu un parasti nedara neko vairāk par prasīto.

Arī brīdī, kad ceļu būves projekts beidzās un es paliku bez darba, nejutos pamests un nevajadzīgs. Saņēmu bezdarbnieka pabalstu un trīs dienas nedēļā strādāju lielveikala "Dunnes Stores" noliktavā Dublinas tuvumā. Vietējie likumi to atļauj – ir iespēja saņemt palīdzību no valsts un strādāt nepilnas slodzes darbu. Turklāt var saņemt arī mājokļa pabalstu. Pat kā bezdarbnieks varēju pieklājīgi dzīvot.

– Kāpēc tomēr nolēmi atgriezties?

– Īrijā iepazinos ar mācītāju Arti Druvieti, kurš kalpoja Dublinas latviešu draudzē. Tolaik viņš bija arī direktors Gregora skolā Latvijā, Saldū, kur apmāca kristīgās misijas darbiniekus. Kādā no dievkalpojumiem Dublinā viesojās puisis, kurš mācījās šajā skolā. Man tā šķita lieliska vieta, kur sevi pilnveidot. Klausījos viņa pieredzi un sapņoju, ka arī es varētu tur studēt.

Pēc četriem Īrijā pavadītiem gadiem atbraucu svinēt Ziemassvētkus Latvijā. Nebiju plānojis šeit palikt, vēlējos doties atpakaļ. Zīmīgi, ka biju nopircis biļeti tikai vienā virzienā. Domāju, mājās atpūtīšos, saņemšu algu un tad iegādāšos biļeti atpakaļceļam. Tomēr viss izvērtās citādi.

Sapratu, ka vēlos studēt Gregora skolā. Naudas mācībām nebija, tomēr šo domu neatmetu. Manu stāstu uzzināja latvieši Dublinas draudzē un saziedoja pusi no vajadzīgās summas. Atlikušo nepieciešamās naudas daļu, man nezinot, ziedoja kāds paziņa no Latvijas. Liels bija mans pārsteigums, kad skolas direktors Artis Druvietis zvanīja un teica, ka gaida mani Saldū, jo finansiālie jautājumi ir nokārtoti. Laikam jau man gluži vienkārši bija šeit jāpaliek!

– Tu paliki šeit personisku iemeslu dēļ. Bet kā tev šķiet – vai ir nepieciešamas kādas kampaņas, kas aicinātu tautiešus atgriezties Latvijā?

– Nē, tās neko nedos. Tas ir katra paša lēmums. Katrs gadījums ir atšķirīgs, katram ir sava motivācija, kāpēc viņš aizbrauc vai atgriežas. Bieži tie ir personiski un dziļi sarežģīti apstākļi un iemesli.

Maz ticams, ka cilvēki, kuri ārvalstīs nodzīvojuši ilgus gadus, atgriezīsies Latvijā. Domāju, četri līdz seši gadi ir kritiskais laiks, kad cilvēks vēl var pārdomāt. Ja paliec ilgāk, skaidrs, ka atpakaļ nebrauksi, jo esi iedzīvojies. Esmu priecīgs, ka atgriezos, bet nepārmetu tiem, kuri to nedara.

– Šobrīd tu strādā Olaines cietumā. Kā nonāci līdz šim darbam?

– Pēc Gregora skolas sāku studēt teoloģiju un kopā ar Vecās Ģertrūdes draudzi Rīgā rīkojām Alfas kursu jeb ievadu kristietībā arī cietumos. Arī man piedāvāja doties uz Olaines cietumu. Atzīšos, sākotnēji šī doma mani biedēja! Tomēr, nokļūstot šajā vidē, sapratu, ka vēlos tur kalpot. Sākumā kalpoju kā cietuma slimnīcas kapelāna palīgs. Šobrīd tas ir pilna laika darbs, top jauna programma atkarīgajiem, darbošos tajā kā kapelāns.

– Vai spēj šos cilvēkus pieņemt un nenosodīt?

– Protams, tas ne vienmēr ir viegli. Bet – lai cik arī jocīgi tas izklausītos, reizēm šie cilvēki ir "normālāki" par tiem, kuri atrodas brīvībā. Kā sacīja mācītājs Krists Kalniņš – kurš no mums nav darījis kaut ko neatļautu? Mēģinu netiesāt.

Mēģinu atrast kontaktu ar ieslodzītajiem. Ne visi vēlas runāt, domāju, paiet gadi līdz cilvēki atveras un spēj atklāt savu stāstu. Strādājot cietumā, esmu sapratis – nevienu nedrīkst norakstīt.