J. Vanags aicināja katram ielūkoties savā dzīvē un saprast, kur tajā ir "vecā, labā Kristus augšāmcelšanās", norādot, ka ir liela atšķirība iet savu ceļu ar vai bez Kristus augšāmcelšanās. Arhibīskaps īpaši uzsvēra jēdzienu "force majeure" jeb nepārvaramu varu, un parasti ar to saprotot kādu dabas katastrofu, epidēmiju, valsts apvērsumu. "Varam tikai cerēt, ka nekas tāds mūsu dzīvi neaizskars," sacīja J. Vanags.

Arhibīskaps arī norādīja, ka ir viens "force majeure", ko gatavojam paši, proti, kapakmens, kas ir nepārvarama vara un kas izmaina visu. "Lieldienu rītā atausa, ka Jēzus ir nepārvarama vara, kas nelūdz un neklauvējas, bet augšāmceļas," tā uzsvēra J. Vanags.

Arhibīskaps norādīja, ka mūsu dzīvē var pienākt brīdis, kad mums ceļu var aizšķērsot nepārvarama vara, kad neredzēsim ceļu tālāk, jautājot, ko mums tajā brīdī nozīmēs Kristus augšāmcelšanās un vai tam, ka Kristus ir dzīvs, vispār ir kāda nozīme reālās dzīves reālā situācijā.

"Vai tas kaut ko nozīmē koptu kristietim, kas stāv uz ceļiem ar aizsietām acīm ar islāmista zobenu virs galvas mirkli, pirms tas krīt?" tā jautāja J. Vanags, turpinot, ka augšāmcelšanās nekļūst par radikālu izeju ar to vien, ka "esam dzirdējuši Lieldienu stāstu un noglabājuši to atmiņā".

"Mēdz teikt: ja esi ieraudzījis mērķi, tad ej uz to, ja nevari paiet, tad rāpo, ja nevari rāpot, tad vismaz nogulies tajā virzienā. [..] Arī mums ir brīži, kad mēs nespējam ne paiet, ne parāpot, neesam spējīgi uz ticības varoņdarbiem, tomēr mums ir mūsu tradīcija," tā teica J. Vanags, atgādinot, ka cilvēkus darīs brīvus došana un piedošana.

Kā ziņots, šodien kristīgā baznīca svin Lieldienas – Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus.