Mežacūka ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis pasaulē, tā mīt arī Āzijā, Indonēzijas dienvidos, kā arī Ziemeļamerikā, Atlasa kalnos. Interesanti arī tas, ka, lai gan šīs zīdītājs ir īpaši izplatīts visā Eiropā, mežacūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā, Norvēģijā un Īrijā.

Latvijas teritorijā tā parādījās vairāk nekā pirms deviņiem tūkstošiem gadu, un to izplatība Latvijā strauji auga tieši 20. gadsimta otrajā pusē. Mežacūka apdzīvo visdažādākos biotopus, bet Latvijā tām visvairāk tīk lapkoku un jauktie meži.

Mežacūkas ķermenis ir kompakts, masīvs un muskuļains, galva liela, kājas īsas. Tās kažoku veido stingras un rupjas akotspalvas vasarā, bet ziemā meža zvēru silda brūna pavilna, kas ir mīksta un smalki matota.

Latvijā mežacūku tēviņi sver apmēram 250 kilogramu, bet mātītes 150 kilogramu. Taču pati lielākā mežacūka, kas Latvijā nomedīta, svērusi veselus 300 kilogramus.

Mežacūkai ir spēcīgi attīstīti trīsšķautņaini ilkņi, kas tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Turklāt meža cūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok alas.

Jāņem vērā, ka mežacūkas ir viltīgi un bīstami dzīvnieki. Meža ruksis spēj ne tikai izlikties beigts, bet arī māk noslēpties grūti pieejamās vietās. Tāpat tai piemīt laba atmiņa – mežacūka ilgi atceras vietas, kur sajutusi draudus.

Mežacūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Tā var saost kukaiņu kāpurus augsnē pat līdz desmit centimetru dziļumam, bet cilvēku siltā bezvēja laikā tā saož līdz 500 soļu attālumam.

Pērn par gada dzīvnieku tika atzīts vilks.

Šogad par gada augu ir izvēlēts čemuru pelēks, par gada sēni – lielā pergamentsēne, bet gada koka godā ir iecelta krūmu čuža. Gada kukainis ir lielais mārsilu zilenītis, gada bezmugurkaulnieks – grēvis. Par 2015. gada putnu pasludināts dzeltenais tārtiņš.

Iepriekš:

2015. gada augi un dzīvnieki – kas tie ir?2015. gada augi un dzīvnieki – kas tie ir?