Domāju, šis Bībeles pants ir lielisks, lai par to aizdomātos, pirms Ziemassvētku vakarā dodos uz baznīcu. Vai es esmu "slima"?

Atminos gadījumu (tādi līdzīgi ir daudzi), kad tieši pēc svētdienas dievkalpojuma man uznāca savāda lēkme. Tāds kā afekta stāvoklis, kad rīkojos pilnībā neatbilstoši saviem (un droši vien arī sabiedrības) priekšstatiem par to, kāda ir LABA kristieša rīcība. Netieku gudra, vai mana rīcība atbilda tam, ko tanī brīdī es gribēju darīt vai arī tam, ko es negribēju. Pēc tam man bija žēl. Tad jau laikam es negribēju. Vai arī – negribēju sastapties ar savas rīcības sekām. Varbūt biju bezatbildīga, jo nepadomāju par sekām? Rīkojos impulsīvi? Neprātīgi? Vai tas ir nepareizi? Varbūt manā zemapziņā perinājās doma, ka jāizdara tas, ko patiesībā vēlos?

Atbilde uz visiem jautājumiem ir pavisam vienkārša. Gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. Cik tipiski! Un savādi, ka šis teiciens līdzinās tam, ko apustulis Pāvils rakstījis vēstulē romiešiem par cilvēka dabu: "Es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet ko ienīstu, to es daru. [..] Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. [..]gribot darīt labu, man iznāk ļaunais."

Tad nu atkal paiet dienas, atkal eju uz baznīcu. Nožēloju. Raudu. Izeju ārā no baznīcas. Turos. Cenšos turēt sevi grožos. Līdz atkal klūpu... Un atkal raudu. Un atkal sirdī ir prieks par to, ka Dievs mani mīl. Joprojām.

Vai šāda dzīve raksturo "slimu" cilvēku? Jā, noteikti. Neesmu no tiem, kas apgalvo apmēram kaut ko šādu – "Jēzus manā sirdī iemājo katru dienu, Jēzus mani vada, es kļūstu svēts viņa vadībā". Nē, nē! Es neesmu svēta, kaut dziedu: "Šķīsti mani, Kungs, lai topu kā zelts!"

Redz, tie Pāvila vārdi vēstulē tika papildināti vēl ar grēka jēdzienu, ko tekstā augstāk izņēmu ārā. Tajās kvadrātiekavās ar diviem punktiem, ko ieliku, bija šāds teksts: "Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. [..] ja es to daru, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. [..] Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos."

Tātad, pat darot ļaunu – ja es apzinos, ka izdaru ļaunumu- es tomēr atzīstu Dieva baušļus. Jo es zinu, kā rīkoties būtu labi. Bet kas es esmu, ja mana rīcība ir pretēja tam, ko uzskatu par labu? Dažs labs filozofs teiktu (un ir teicis, piemēram, Frīdrihs Nīče), ka esmu liekule. Vēl kāds teiktu (piemēram, Žans Pols Sartrs), ka esmu tāda, par ko esmu izvēlējusies būt, jo es varēju būt arī citāda, rīkoties un domāt citādi. Tāpēc muļķīgi esot sevi nosodīt par to, ko pati gribēju darīt...

O, jā! Arī psihologi man teiktu – manas ciešanas ir tikai tamdēļ, ka man ir problēmas ar identitāšu saskaņošanu – esošā "Es" (domas par sevi, kāda esmu), manis vēlamā "Es" (kāda gribu būt) un "Es" citu acīs (kādu mani redz citi). Zigmunds Freids varbūt būtu minējis pretrunas starp zemapziņu, Ego un Superego.

Ziniet, bet man gan šķiet, ka vieglāk ir būt grēciniecei. Pareizāk, vieglāk ir norobežoties no savām pretrunīgajām rīcībām un domām, atskārstot – tā nebiju es! To "ļauno" izdarīja kāds cits manā vietā. Tas bija ļaunais gars, kas rīkojās manā vietā. Apzinoties šādu grēcīgumu, man atliek nožēlot, ka savas sirds "durvis" atstāju vaļā "neaizslēgtas" – un tad ļaunums būs prom, bet "pa durvīm" ienāks labais. Ienāks Jēzus, kurš piedzima Ziemassvētkos.

Iespējams, šāda loģika var šķist pilnīgs misticisms – un zināmā mērā tā arī ir. Vēl kādam var šķist, ka tā ir bezatbildība, ko minēju jau iepriekš. Šajā ziņā gribas minēt kādu likumsakarību pētījumos par politiķiem. Labos darbus tie vienmēr pierakstot sev kā sava rakstura, gudrības vai citādu savu nopelnu. Kļūmes politiķi norakstot uz apstākļiem.

Atskārstu, ka tādi taču mēs, cilvēki, esam! Ja es savus tuviniekus apdāvinu Ziemassvētkos, tad es esmu dāsna. Ja es neapdāvinu, tad man nav naudas, nevis esmu skopa. Toties citus mēs kritizējam, piekabinot vienu sliktu īpašību pēc otras. Vēl vairāk. Mēs arī nosaucam identitātes – neģēlis, zaglis, mauka, skopulis, slepkava, dzērājs, narkomāns utt. Vispār jau arī Svētajos rakstos šādas un citas "sliktās" identitātes ir uzskaitītas un tiek piemetināts, ka tādiem nenokļūt paradīzē.

Iespējams, tas, ko es tagad teikšu, būs spekulācija (vai paradokss), bet tomēr vēlos šo savu domu izteikt. Dievs sola piedot cilvēkam, kurš savu rīcību atzīst par grēcīgu, to nožēlo, tātad, sev nepiešķir ļaunuma identitāti. "Tā gadījās, tāpēc piedod! Es tāds vairs negribu būt pat, ja iepriekš gribēju!" – tā varētu skanēt nožēlas lūgšana.

Turpretim cilvēks, kurš ir IZVĒLĒJIES būt, piemēram, ZAGLIS un sevi par tādu arī sauc, tad taču viņš ir diezgan atbildīgs par savu rīcību, jo nenoveļ vainu uz grēku. Tad viņš it kā dzīvo harmonijā ar sevi, sak, es tāds gribu būt un esmu, jo ES TĀDS ESMU. Un tādam cilvēkam nav vajadzīgs Jēzus. Un nav vajadzīga baznīca. (Vārda "zaglis" vietā ieliec jebkuru no baušļos minētajām identitātēm, kas Tev nešķiet grēcīga – piemēram, "Dieva zaimotājs", "melis", "laulības pārkāpējs", "skauģis" v.tml. Nu, vai stāsts ir par Tevi?)

Nobeigumā vēlos atkārtot Jēzus vārdus: "Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt taisnus, bet grēciniekus." Ja Tu domā, ka baznīca Tev nav vajadzīga, jo neesi svētais, tad atceries- baznīcā Tu svētos nesastapsi. Tikai grēciniekus.

P.S. Atvainojos par Bībeles panta interpretāciju. Man nav grāda teoloģijā. Atvainojos arī par Nīčes, Sartra un Freida pieminēšanu. Ja domu gājiens ir aplams, tad, lūdzu, komentējiet, labojiet mani!