Viņš savā uzrunā sacīja, ka bērnu tiesību jomā kā prioritātes ik gadus tiek izraudzītas gan tēmas, kas attiecas uz sociāli mazaizsargātiem bērniem, gan tēmas, kas attiecas uz ikvienu bērnu Latvijā.

Jansons skaidroja, ka valstī beidzot ir izstrādāta deinstitucionalizācijas stratēģija jeb plāns, kā panākt pakāpenisku bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu likvidāciju un sekmēt alternatīvos ārpusģimenes aprūpes pasākumus, tomēr pāreja uz alternatīvo aprūpi notiek pārāk lēni.

Lai apzinātu bērnu tiesību nodrošināšanas faktisko situāciju bērnu aprūpes iestādēs, Tiesībsarga biroja darbinieki šogad veica plānotas vizītes 21 Latvijas pašvaldību bērnu aprūpes iestādē.

Viens no šī monitoringa secinājumiem, ko izcēla Jansons, ir, ka bērni nereti tiek ievietoti bērnu aprūpes iestādē, kas atrodas ļoti tālu no bērna vecāku un tuvinieku dzīvesvietas, tādējādi neapšaubāmi ierobežojot vecāku un bērnu saskarsmi un samazinot ģimenes atkalapvienošanās iespēju.

Tāpat gandrīz nekad netiek noskaidrots bērna viedoklis par ārpusģimenes aprūpes veidu – par to, kur viņš vēlētos dzīvot pēc šķiršanas no ģimenes. Savukārt, ja bērns šādu viedokli ir izteicis, tas ne vienmēr tiek ņemts vērā, lēmumā neatspoguļojot, kādēļ tiek lemts pretēji bērna viedoklim, secinājis tiesībsargs.

"Kā īpaši satraucošu vērtēju faktu, ka salīdzinoši liels skaits bērnu tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās slimnīcās, lai ārstētu tādus uzvedības traucējumus, ko pietiekamu resursu gadījumā būtu iespējams novērst, apmeklējot psihiatru vai psihoterapeitu ambulatori, kā arī īstenojot uzvedības korekcijas programmu," nobažījies Jansons.

Runājot par bērnu tiesībām, Jansons norādīja, ka bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību nodrošināšana valstī ilgstoši ir ļoti aktuāla problēma. Statistikas dati liecina, ka 2013. gada 31. decembrī Latvijā ārpusģimenes aprūpē atradās 7967 bērni, no tiem 1760 bērniem aprūpe tika nodrošināta bērnu aprūpes iestādē.

Pašvaldībai, lai nodrošinātu ārpusģimenes aprūpē nonākušo bērnu tiesības uzaugt ģimeniskā vidē – saņemt aprūpi pie aizbildņa vai audžuģimenē, jāgādā par minēto aprūpes veidu pieejamību, pārliecināts Jansons. Tāpēc Tiesībsarga birojs vērsies pie visām Latvijas pašvaldībām un aicinājis atbalstīt audžuģimenes un aizbildņus, lai vecinātu šo aprūpes pakalpojumu sniedzēju skaita palielināšanos.

Saskaņā ar tiesībsarga rīcībā esošo informāciju atsevišķas pašvaldības jau nodrošina papildu garantijas audžuģimenēm, piemēram, papildus obligātajiem pabalstiem izmaksā audžuģimenēm piemaksu pie valsts maksātā pabalsta par audžuģimenes pienākumu pildīšanu. Šāda prakse notiek Jēkabpilī, Rīgā, Salaspils novada pašvaldībā un citās pašvaldībās.

Tiesībsarga birojs pētījis arī bērnu tiesības uz saskarsmi ar vecākiem ieslodzījuma vietā, kam Tiesībsarga birojs ir pievērsis uzmanību pirmo reizi, tādēļ sākotnēji bija nepieciešams veikt situācijas izpēti par ieslodzīto personu un viņu bērnu iespējām īstenot saskarsmes tiesības.

Līdz šim Latvijā ieslodzīto personu bērni nav skatīti kopumā kā mazaizsargātu personu kategorija. Šos bērnus ir arī grūti klasificēt kā atsevišķu personu grupu, jo nav datu par viņu skaitu un stāvokli. Šī iemesla dēļ ir izpratnes trūkums par ieslodzīto personu bērnu īpašajām vajadzībām un tiesībām. Taču starptautiskie pētījumi parāda, ka problēmu, ar kurām saskaras šī bērnu kategorija, ir daudz, un viena no tām ir bērna un vecāka saskarsmes tiesību ierobežojums, skaidroja Jansons.

Tiesībsargs uzsvēra, ka Latvijas Sodu izpildes kodeksā ir noteikta ieslodzīto satikšanās kārtība ar radiniekiem un citām personām, tomēr pastāv vairāki no ieslodzītajām personām neatkarīgi šķēršļi, kas apgrūtina bērnu iespējas īstenot saskarsmi ar vecākiem.

Kā liecina citu valstu situāciju izpēte, iemesli ir dažādi – valsts un pašvaldības sniegtās sociālās palīdzības un atbalsta trūkums, bērniem nepiemērotas (traumējošas) satikšanās telpas ieslodzījuma vietās, otra vecāka, tuvinieka vai citas personas – aizbildņa, audžuģimenes – nevēlēšanās atklāt bērnam patiesību un veicināt saskarsmes tiesību īstenošanu u.c.

Lai izvērtētu situācijas atbilstību cilvēktiesību standartiem un veicinātu izpratnes veidošanos par šo bērnu stāvokli, vajadzībām un tiesību ievērošanu, Tiesībsarga birojs 2014. gada otrajā pusē sāka situācijas izpēti, kuras laikā tika veikta ieslodzīto personu, kurām ir nepilngadīgi bērni, un viņu bērnu aptauja, kas turpināsies arī 2015. gadā.

Izvērtējot situāciju par vardarbības novēršanu izglītības iestādēs, Jansons skaidroja, ka bērnam ir tiesības būt pasargātam no visa veida vardarbības, neatkarīgi no tā, kur bērns uzturas - skolā, mājās, sociālās aprūpes iestādē vai citur. Lai šīs tiesības īstenotu, valstī ir izstrādāts tiesību aizsardzības mehānisms, kurā katrai iesaistītajai personai – pašvaldībai, skolai, vecākiem un pašam bērnam – normatīvajos aktos ir noteikti savi pienākumi un atbildība par to nepildīšanu.

Jansons secinājis, ka vardarbība skolās lielā mērā ir saistīta arī ar pašvaldību attieksmi pret savas funkcijas – preventīvā darba ar bērniem – pildīšanu. Prakse rāda, ka uzvedības sociālās korekcijas programmas visās pašvaldībās netiek pienācīgi izstrādātas vai vispār netiek izstrādātas. Tieši laikus sākta preventīvā darba trūkums noved pie smagākiem vardarbības gadījumiem.

2014. gadā pastiprināta uzmanība tika pievērsta bērnu tiesību subjektu – sociālo pedagogu, pedagogu un vecāku – informēšanai par bērnu drošības izglītības iestādēs tiesisko regulējumu un tā piemērošanu praksē.