Daļai sabiedrības tas šķiet kaut kas nepieņemams, citiem kaut kas nosodošs vai pat neķītrs, citiem savukārt mulsinošs, daudzi to arī gribētu pamēģināt, taču kautrīgums ir lielāks par šo vēlmi. Savukārt paši kailsauļotāji tajā saskata tikai pozitīvo un pieņem to kā dabas likumu – cilvēks ir tāds, kādu tā to radījusi jeb "kailums ir cilvēciskas būtnes dabiskais stāvoklis".
Cilvēka ķermenis – dabisks skaistums jau kopš seniem laikiem
"Senākos laikos, kad vēl nepazina nekādus peldkostīmus – peldēšanās, tāpat kā pirtī iešana, notika pa pliko, pat ja bieži vien vīrieši un sievietes to darīja šķirti. Tikai 18. gadsimtā beigās reliģiozi puritānisku uzskatu ietekmē atrašanās kailam citu acu priekšā kļuva par arvien lielāku tabu. Savukārt peldkostīms, ar dažādo peldkostīmu modi, ir 20. gadsimta fenomens," teikts Latvijā populārākajā nūdisma interneta vietnē nudistiem.wordpress.com. "Tāpēc runāt par kailsauļošanos kā jaunāko laiku "revolucionāru pagriezienu vēstures gaitā", iespējams, nav pareizi, uzskata kailsauļotāji. Drīzāk runa ir par atbrīvošanos no noteiktiem, pārspīlēti puritāniskiem priekšstatiem, kas noteiktā laika posmā sāka dominēt un joprojām nosaka lielākās sabiedrības daļas uzskatus par publisku ķermeņa kailumu kā kaut ko kaitīgu.
Kailsauļošanās fenomena pirmsākumus saista ar Vāciju un tā saucamās brīva ķermeņa kultūras (FKK – Freikörperkultur) praktizēšanu. Tās pamatos ir uzskats, ka kails ķermenis nav nekas apkaunojošs, tieši otrādi – dabisks un skaists. Savu ķermeni vajag cienīt, kopt un fiziski attīstīt.
Pirmais nūdistu klubs dibināts 1898. gadā Vācijas pilsētā Esenē. Vēlāk FKK pludmales bija izplatītas pat komunistu Austrumvācijā. Kailsauļotāju procents vāciešu vidū arī šodien varētu būt lielākais pasaulē. Pat vairākās Vācijas pilsētās ir vietas, kur cilvēki sauļojas kaili, piemēram, Minhenē ir nūdistu pļaviņa Angļu dārzu (Englischer garten) teritorijā.
No Vācijas kailsauļošanās idejas izplatījušās Eiropā, ASV un Kanādā. Pastāv ne tikai simtiem nūdistu pludmaļu visā pasaulē, bet arī daudz privātu natūristu kempingu un atpūtas bāžu. Šodien lēš, ka natūristu/nūdistu skaits Eiropā varētu būt ap 20 miljoniem, kas būtu 4 procenti eiropiešu.
Arī Latvijā 20. gadsimta sākumā sāka rasties entuziasti, kas praktizēja sauļošanos un atpūtu pa pliko. Nomaļākās vietās un pludmalēs radās neoficiālas kailsauļotāju zonas. Šie entuziasti pat izdeva savu presi, piemēram, izdevumu "Brīvais Cilvēks" (no 1932. gada).
Kailsauļošanās Latvijā netika atmesta arī padomju laikos, un tā kopš 90. gadu sākuma guvusi pietiekamu popularitāti. Atsevišķas pašvaldības (Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā) pat apzīmējušas un labiekārtojušas tradicionālās nūdistu vietas kā nūdistu zonas pludmalē, tajās saredzot sava tūrisma piedāvājuma paplašināšanu. Joprojām nūdistu ir tikai mazs procents no sabiedrības, tomēr sabiedrības vairākuma attieksme pret nūdismu ir pozitīvi neitrāla vai vismaz vienaldzīga, un tikai mazākumā tā ir klaji naidīga.
Ir pietiekami daudz valstu pasaulē, kur nav nekādi aizliegts būt kailam (tai skaitā Latvijā). No otras puses, ir tādas valstis, kur publisks kailums skaitās pastāvošo likumu pārkāpums. Tomēr ļoti daudzās valstīs kailsauļošanās tiek akceptēta, ja ne citādi, tad kā tūristus pievilinoša lieta. Nūdistu zonas iekārto, lai piesaistītu vairāk tūristu, gan valstīs, kur valdošā likumdošana ir kailsauļotājiem draudzīga, gan tādās, kur nav.
Eiropā kailsauļotāju brīvdienām draudzīgākās valstis ir Horvātija, Grieķija, Francija un Spānija (it īpaši Formenteras sala, pludmales Kanāriju salās)."
Pierīgas pludmales – natūristu citadele
Kā portālam "Apriņķis.lv" pastāstīja Mārtiņš, kurš sevi varētu dēvēt par "cilvēku, kas nūdistu pludmales apmeklē vairāku gadu garumā", Latvijā ir 5-6 vietas jūrmalā, kuras var dēvēt par nūdistu pludmalēm, turklāt vairākas no tām koncentrējušās tieši Pierīgā Baltijas jūras piekrastē. Apmeklēt šīs pludmales var pilnīgi par brīvu. "Nē, tas nav nekāds joks, patiešām ir vietas pasaulē, kur jāpiemaksā par tādu luksusu, kā iespēju nomest drēbes un būt tādam, kā no dabas nācis," visā nopietnībā norāda Mārtiņš.
Plašākās nūdistu pludmales Latvijā ir pie Vecāķiem un Inčupes. Vecāķi – šī ir apmeklētākā nūdistu pludmale, kas no oficiālās Vecāķu pludmales (pludmale "apģērbtajiem cilvēkiem") atrodas no pa labi, uz Kalngales pusi.
Sauļošanās pa pliko sākas praktiski tūlīt aiz Vecāķu pludmales beigu zīmes, tomēr nūdistu pludmales zīme ir uzstādīta vēl pārsimt metru tālāk. Kaut arī paši Vecāķi ir Rīgas teritorija, nūdistu pludmales daļa jau atrodas Carnikavas novadā, precīzāk – Carnikavas novada pašā maliņā. Līdz ar to izveidojusies situācija, ka līdz šim interese šo nūdistu pludmali atzīt par oficiālu nav bijusi ne vienai, ne otrai pašvaldībai.
Kopumā, no Rīgas puses raugoties, kailsauļošanās tiek praktizēta, jau sākot no Lilastes, iepretim Bātciemam, un turpinās vairāku kilometru garumā līdz Inčupes pludmalei. Tāpēc pludmale nosacīti var lepoties ar garākās nūdistu pludmales godu, vismaz, kamēr visā pludmales garumā kailsauļotāji ir pārsvarā, jo oficiāli iezīmēta tā nav.
Vēl nūdistu pludmale ir Vakarbuļļos – apmēram 500 metrus pa kreisi no labiekārtotās Vakarbuļļu peldvietas, Lielupes virzienā, kur ir pārsimt metru nūdistiem atvēlētas teritorijas. Atbilstošas zīmes uzstādītas no abām pusēm, un tās ir labi redzamas. Cits jautājums, vai tajās iespējams orientēties pēc attēlotās simbolikas, nepieejot pašai zīmei ļoti tuvu klāt. Ņemot vērā niecīgo atvēlēto pludmales garumu – apmēram 150 m – zīmes atgādina tādu kā futbola laukuma ierobežojumu, taču nūdisti ir pateicīgi arī par to pašu. Turklāt, ja minētās zīmes uzstādījuši pašvaldības labiekārtotāji, tad šo mazo pludmalīti varētu nodēvēt par vienīgo "oficiālo" nūdistu pludmali Rīgas robežās.
Arī Jūrmalā, Lielupē pludmales daļā – Ragakāpas dabas parka teritorijā – apmēram pārsimt metru pirms Lielupes ietekas jūrā – ir nūdistu pludmale, kas ir tikai kādus 300 metrus gara, taču, kā norāda kailsauļotāji, tajā ir plašuma sajūta, pēc pludmales seko kāpas, kas nav apaugušas ar mežu, un tikai tad pats mežs, turklāt pludmale ir ļoti nomaļa, līdz ar to arī apmeklētāju šeit nav daudz.
"Saulainākās brīvdienās šajā nūdistu daļā gan "iespiežas" peldkostīmos tērptie ļaudis, kas te atraduši "brīvāku vietiņu", taču tas nenozīmē, ka vajadzētu kautrēties no kailsauļošanās, jo šī teritorija ieguvusi Jūrmalas domes akceptu 2008. gada beigās kā nūdistu zona. Attiecīgas zīmes izvietotas no abām pludmales pusēm, bet, jāsaka arī, ka šīs zīmes ir tik neuzkrītošas, ka nezinātājs var pat nepamanīt, kas uz tām norādīts," brīdina pludmales apmeklētāji.
Nūdistu pludmales Pierīgā.
Noteikumi un nerakstītā etiķete nūdistu pludmalē
Vecāķu nūdistu pludmalei ir raksturīgas dažādas zonas. Vidusdaļā, ap volejbola tīklu, pulcējas šīs pludmales apmeklētāju "kodols" – kompānija, kurā viens otru jau pazīst ļoti ilgu laiku, dažreiz 10 gadus un vairāk, vai pat cilvēki, kuri piedalījusies šīs pludmales "atkal tapšanas" pirmsākumos 90. gadu sākumā. Jaunpienācējus, it sevišķi, ja tas ir vīrietis vienatnē, šeit savā vidū nepieņems, kaut arī normāli atpūsties un sauļoties visdrīzāk neliegs. Turklāt pludmales sākuma zonā, tūlīt aiz "parastās" pludmales beigām, vieta joprojām ir ikvienam. Savukārt pretējā galā, uz Kalngales pusi, ir vismazāk cilvēku, jo turp vistālāk jāiet.
Nūdistu pludmale Inčupē ir ievērojama ar to, ka tur kailsauļošanās bez lieka trokšņa tika praktizēta arī padomju gados, kad tā pat bija nūdistu centrs. Tikai 90. gados, ar entuziastu gādību, par centrālo vietu kļuva Vecāķi (tuvāk, lētāk), un daudzi "inčupieši" pārvācās tuvāk galvaspilsētai.
Jautājot, kā ir ar lūriķiem – visādiem vientuļiem vīreļiem, kas cenšas šādas pludmales apmeklēt vai lūr no krūmiem, proti, vai ar tiem nav problēmu, Mārtiņš atbild, ka "šādus cilvēkus varētu salīdzināt ar netīkamiem autovadītājiem uz ielas – viņi vienkārši ik pa laikam uzrodas. Viņi ir mazākumā, toties lec acīs, no tā nav iespējams pilnībā izvairīties. Taču "lūriķu krūmos" praktiski nav, drīzāk tie atnāk uz pašu pludmali un iekārtojas vai uz citiem skatās tā, ka rada diskomfortu apkārtējos. Runā, ka daži esot padzīti, bet praksē gandrīz nekad nenākas to redzēt".
Kā stāsta Mārtiņš, vislabākā drošība pret "lūriķiem" ir atrašanās savā kompānijā vai vismaz tādā kā kopējā barā, kur viens no otra ir redzamības robežās, un tas nodrošina, ka tiek ievēroti adekvātas uzvedības noteikumi. Tomēr jāņem vērā, ka arī lielākā cilvēku grupā kāds ik pa brīdim aplūkos citu pludmales apmeklētāju, jo tāda ir cilvēka daba – skatīties uz to, kas interesē. Jautājums ir par jūtīgumu. Uz nūdistu pludmali varbūt nav vērts nākt, ja cilvēkam ir pārāk jūtīga uztvere pret katru skatienu.
"Ak jā, un ir jau vēl "anti-lūriķi" – tādi, kas uzsvērti ne uz vienu neskatās, lai tikai kāds nepadomātu, ka skatās," ar humoru piebilst pieredzējušais pludmales apmeklētājs.
Visvairāk cilvēku pa pliko sauļojas Vecāķos un Inčupē
Uz jautājumu, cik vispār Latvijā cilvēki ir aktīvi nūdisti un kura pludmale ir visapmeklētākā, Mārtiņš teic, ka tā nūdistu pludmale Vecāķos, kurai ir savs regulāro apmeklētāju kodols, pat vairākas savstarpēji nesaistītas kompānijas, savukārt Inčupes pludmali apmeklē tie, kam patīk lielāka vientulība, nekā to var baudīt, piemēram, Vecāķos.
"Vecāķos kopumā varētu būt cilvēki divsimt. Pārējie nāk un iet, katru dienu jaunas sejas, bet, vai viņi nāk atkal, nav zināms," stāsta Mārtiņš. "Saulainās vasaras brīvdienā Vecāķos ir vairāki simti apmeklētāju. Jāņem vērā, ka šī nūdistu pludmale ir gandrīz kilometra garumā, un, lai noskaidrotu, cik īsti uz to atnākuši, būtu jāveic speciāla skaitīšana no rīta līdz vakaram pie ieejām no abiem galiem un vēl meža, kas ir diezgan nereāli."
Piebilstams, ka Vecāķos nūdistu pludmale radusies jau 1925. gadā, tomēr padomju laikā tā kā tāda nepastāvēja. Citējot nozīmīgu personu šīs pludmales vēsturē – Antonu: "Es šurp nāku jau no 1936. gada, jo nūdistu pludmales Latvijā bija arī Ulmaņlaikā. Šeit, Vecāķos, toreiz bija arī Ķemeros, Zaķusalā, Mežaparkā, vēl Dzintaros un Bulduros noteiktās dienas stundās. Kad ienāca krievi, bijām spiesti sauļoties pagrīdē," smejas Antons, "slēpāmies Lilastē un citviet, kur mazāk cilvēku, bet uzreiz pēc neatkarības atgūšanas sākām pulcēties šeit."
Citās nūdistu pludmalēs Latvijā var būt no desmit-divdesmit līdz pāri simtam apmeklētāju. Pārstāvētas esot teju visas vecuma grupas, bet vairums gan vecumā no 30 gadiem un uz augšu. Gandrīz nemaz neesot apmeklētāju tīņu vecumā. "Agrāk likās, ka latvieši ir pārsvarā, tomēr pēdējos gados liekas, ka ir tendence izlīdzināties proporcijai starp latviešiem un cittautiešiem. Tostarp manīts arī pa kādam anglim, zviedram, vācietim, maskavietim un citiem," bilst Mārtiņš.
Viņš teic, ka vairākas pašvaldības – Ventspils, Liepāja, Jūrmala – tradicionālās nūdistu pulcēšanās vietas iekļāvušas savā pludmales zonējumā (parasti – nomaļās vietās), izvietojot attiecīgas zīmes. Tātad varētu runāt par šīm vietām kā nu jau oficiālām. Tas dod drošību tiem, kas grib sauļoties kaili, bet kuriem attiecīgajā teritorijā ne vienmēr būtu vairākums. Tāpat šīs uzstādītās zīmes viņiem dod zināmu drošību pret "ienācējiem" peldkostīmos, aizrādījumiem no citiem utt.
Savukārt kā mīnusu nūdistu pludmales oficiālajam statusam Mārtiņš min to, ka pašvaldība ierobežo pludmales garumu (parasti 200-300 metri): "Grūti iedomāties, kā tas izskatītos Vecāķu gadījumā, kur neoficiāli pastāvošā pludmale ir no 700 metriem līdz kilometram vai pat vairāk. Katrā ziņā populārākās pludmales Vecāķos un Inčupē ir neoficiālas, balstās uz tradīciju, te cilvēki nāk gadu no gada, un visi to zina un respektē. Tādā ziņā problēmu nav. Kamēr nūdisti ir vairākumā savā teritorijā, oficiāls statuss nav nepieciešams. Zinu pat daudzus, kuriem patīk šāds neformāls statuss, kas ļauj justies „tuvāk dabai"."
Plašāk par nūdistu aktivitātēm, iesācējiem, kuri vēlas pievienoties natūristiem, un citām ar kailsauļošanos saistītām lietām var uzzināt jau minētajā interneta vietnē par nūdismu nudistiem.wordpress.com un Latvijas natūristu asociācijas mājaslapā nudisms.lv.
