Šoreiz saruna par nāvessodu un ar to saistītajiem jautājumiem ar Pēterupes (Saulkrastu) evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Ivo Pavloviču.

– Kāds ir jūsu kā mācītāja skatījums uz nāvessodu?
Cilvēka dzīvība ir lielākā vērtība. Sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai cilvēka dzīvību sargātu. Es kā kristietis un mācītājs no sirds priecātos, ja nevienam nebūtu jāatņem dzīvība, bet diemžēl realitāte ir tāda, ka Latvijā cilvēkus nogalina katru dienu.

Lai arī nāvessods ir aizliegts, tomēr katru dienu Latvijā pilnīgi likumīgi nogalina cilvēkus – mazus, nedzimušus bērniņus soda ar nāvi par to, ka viņi ir negribēti un nevajadzīgi. Statistika ir šausminoša: katru gadu apmēram desmit tūkstoši nedzimušu bērniņu tiek nogalināti. Vai tas nav pilnīgs absurds, ka mūsu valstī par cilvēku veselību gādā sieviete, kura, pat būdama ministres amatā, turpina nogalināt nedzimušus bērnus!?

Tātad, būsim reāli, - nāvessodu pie mums izpilda apmēram desmit tūkstošiem cilvēku katru gadu. Šādā situācijā ir liekulīgi rūpēs par cilvēka dzīvību atcelt nāvessodu kā augstāko soda mēru.

Dīvaini, ka, piemēram, Norvēģijas masu slepkava Breivīks par 77 cilvēku (pārsvarā nepilngadīgu jauniešu) nogalināšanu tika notiesāts vien uz 21 gadu. Es vienkārši gribu jautāt: vai šāda attiekme ir taisnīga? Ja mēs dzīvotu sabiedrībā, kurā ir ļoti augsts morāles un ētikas, kā arī atbildības līmens, tad nāvessods nebūtu vajadzīgs. Varbūt pat cietumus varētu slēgt. Tas būtu iespējams, ja vairums cilvēku ticētu Dievam un arī dzīvotu saskaņā ar šo ticību.

Valsts vara ir kā Dieva kalpone un tai ir pienākums rūpēties par kārtību un taisnīgumu. Valsts varas uzdevums ir sodīt un pārmācīt tos, kuri dara ļaunu, un atalgot tos, kuri dara labu.

– Vai pareizi bija nāvessodu kā soda mēru atcelt vispār, vai tomēr to vajadzēja saglabāt kā augstāko soda mēru?
Nāvessoda klātbūtne arī tad, ja to pat nepiemērotu, varētu kalpot par biedinājumu tiem, kuri plāno veikt kādu noziegumu. Protams, ir labāk, ja sirdsapziņa runā un attur cilvēku no ļaunu darbu veikšanas, bet, ja sirdsapziņa nerunā, tad darbojas bailes no soda.

Smagu noziegumu veicējs ir kā pašnāvnieks. Viņš veic noziegumu, kura neizbēgamās sekas ir tādas, ka arī viņa paša dzīvība tiek atņemta. Nāvessodam būtu jābūt kā augstākajam soda mēram par īpaši smagiem noziegumiem.

– Vai nāvessoda aizliegums nereti nemudina uz linča tiesu?
Cilvēka dabā ir vēlme redzēt taisnīgumu. Ja cilvēki neredz taisnīgu un nozieguma smagumam atbilstošu sodu, tad tas var pamudināt uz zināmu pašdarbību. Tas, protams, nav labi. Labāk ir, ja likumdošana ir sakārtota, un sodi ir atbilstoši.

– Nāvessods kā soda mērs vēl joprojām vairākās valstīs tiek pielietos. Vai tas tomēr nedisciplinē šo valstu iedzīvotājus pret smagu noziegumu veikšanu?
Domāju, ka disciplinē. Protams, ir svarīgi saprast, ka nāvessods nav kāds brīnumlīdzeklis, kas atrisinās ar noziedzību saistītās problēmas. Svarīgi ir rūpēties par augstu morāles un atbildības līmeni sabiedrībā. To ar likumiem vien nevar panākt. Te ir jārunā par augstāko Likumdevēju – Dievu.

– Dažkārt cietumnieki dzīvo labāk nekā tie, kas ievēro likumu. Kāds ir jūsu skatījums uz cilvēktiesību ievērošanu attiecībā pret noziedzniekiem?
Te nu atklājas sekulārā humānisma absurds. Protams, nav pieļaujama ieslodzīto mocīšana un spīdzināšana. Bet es saprotu, ka jautājums jau nav par to. Tātad, cilvēka tiesības ir katram cilvēkam, bet, ja nu viņš ir pārkāpis likumu un vērsies pret kāda cita cilvēka tiesībām un brīvībām, tad viņam jārēķinās ar sekām.

Redziet, te arī tā jocīgi sanāk. Mūsu valstī viena cietumnieka uzturēšana izmaksā vairāk nekā 400 latu mēnesī, bet minimālā alga ir 200 lati. Un pensijas ir zemākas par iztikas minimumu. Jautājums ir pavisam vienkāršs: kāpēc cietumniekam, kurš veicis likuma pārkāpumu un radījis kaitējumu sabiedrībai, ir jādzīvo labāk nekā pensionāram vai daudzbērnu ģimenei?

Manuprāt, būtu godīgi, ja ieslodzītie strādātu un segtu visus ar viņu uzturēšanu saistītos izdevumus. Tad valsts varētu novirzīt ietaupīto naudu, lai atbalstītu ģimenes, pensionārus u. tml. Ja runa ir par dzīves apstākļiem, tad nevajadzētu cietumu padarīt par viesnīcu. Paskatieties, kādos apstākļos dzīvo daudzbērnu ģimenes! Es zinu dažas, kuras gadiem ilgi mitinās nelielos dzīvokļos. Varbūt tā vietā, lai gādātu par plašākām un ērtākām cietuma kamerām, vajadzētu parūpēties par to, kur, piemēram, izmitināt šīs daudzbērnu ģimenes.

– Vai piešķiramais sods par nodarīto noziedzniekiem Latvijā ir adekvāts?
Neņemos par to spriest. Svarīgi ir sakārtot likumdošanu, lai sodi ir adekvāti un atbilstoši nodarījuma smagumam. Īpaši te uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem, kuri savas muļķības pēc ir izdarījuši kādu noziegumu. Sodīšanas mērķis ir ne vien izolēt noziedznieku no sabiedrības, tādējādi atturot no jaunu noziegumu izdarīšanas, bet arī koriģēt viņa uzvedību un mudināt uz labošanos.

Svētīgu darbu veic cietuma kapelāni un tie daudzie brīvprātīgie, kuri dodas pie ieslodzītajiem, lai ar viņiem strādātu. Ir svarīgi, lai cilvēks, kurš nonācis konfliktā ar likumu, esot cietumā, varētu saņemt pozitīvu motivāciju mainīties. Baznīca dara ļoti labu darbu, strādājot ar notiesātajiem. Domāju, ka arī citās jomās būtu svarīgi uzlabot valsts un Baznīcas sadarbību. Tas nāktu sabiedrībai par labu. Diemžēl mēs vērojam pretējo procesu – attālināšanos no kristīgajām vērtībām.

– Vai visa Eiropa nav pārāk attālinājusies no Baznīcas?
Diemžēl nākas konstatēt, ka ir. Precīzāk būtu sacīt, ka Eiropa ir attālinājusies no savām kristīgajām saknēm. Es ļoti ceru, ka šī nav galēja un nemainīga attālināšanās, un sekos atgriešanās pie kristīgām vērtībām. Vērtības gan ir saglabājušās, bet Dievs ir atmests, tādējādi šīs vērtības dažkārt tiek izkropļotas.

Tomēr stāvoklis nav pilnīgi bezcerīgs. Ja daļā vecās Eiropas mēs vērojam kristietības vājināšanās pazīmes, tad Austrumeiropā – pilnīgi pretējas tendences. Eiropai ir cerība. Eiropa – tie esam mēs. Varbūt skan patētiski, bet tā nu tas ir. Mēs šeit, Latvijā, esam daļa no Eiropas. Ja gribam, lai grīgais klimats Eiropā un Latvijā uzlabojas, tad atgriezīsimies paši Baznīcā.

Daudz ir kristīto un iesvētīto, kuri dievnamus apmeklē kādas divas reizes gadā. Teikšu tā – atcerieties savu baznīcu un piederību Baznīcai biežāk un tad – vērojiet pārmaiņas!

Vai Latvijā vajag atjaunot nāvessodu?