20 gadus pēc piemiņas zīmes atklāšanas U. Sterģis stāsta – nelielais apaļais akmens, kas balsta lielo akmens bluķi, nav vis stute, bet novietots zem viena pieminekļa stūra ar nolūku. “Speciāli akmentiņš izmeklēts sarkanīgs – asins krāsā,” saka U. Sterģis, priecādamies, ka uz tā laikā starp Lāčplēša dienu un 18. novembri nolikta maza svecīte. Iepriekšējos gados tēlniekam šķitis, ka valsts svētkus svin tikai radio un televīzija, šogad svētku sajūta esot jūtamāka.

Labākais barikāžu piemineklis ir pati tauta, bet akmens Ulbrokā un pārējie pieminekļi esot vienkārši piemiņas zīmes, uzskata tēlnieks. Viņš atceras, ka 1991. gadā pirmo reizi mūžā izpratis, kā cilvēks brīvprātīgi var doties karā, sajutis, ka pats ir gatavs iet un cīnīties par savu valsti, ja vajadzēs. “Tad es domāju – ko es varu darīt? Karognesējs nes karogu, bundzinieks sit bungas, kāds ir mans uzdevums?” U. Sterģis atceras, kā radusies doma veidot piemiņas zīmi.

“Toreiz nebija mobilo, bet parastie telefoni vakaros apbrīnojami labi strādāja!” Arhitekts Pēteris Blūms reiz bija paaicinājis U. Sterģi, lai kopā ar citiem tēlniekiem un arhitektiem apspriestu barikāžu piemiņas zīmes veidošanu Rīgā. Taču U. Sterģis nolēmis piemiņas zīmi izveidot Ulbrokā, jo notikumiem, sargājot radiocentru Ulbrokā, arī bija sava nozīme barikāžu laikā. Pats centies izkārtot pieminekļa uzstādīšanu. U. Sterģis atceras, ka gājis pie toreizējā pagasta priekšsēdētāja Ilmāra Lūša – neprasījis naudu, bet teicis – jāuzliek barikāžu akmens. Pastāstīja, ka Ropažu pusē reiz manījis kādā meža pļaviņā interesantu kantainu akmeni. “Kāp mašīnā, braucam!” I. Lūsis nav kavējies. Akmeni laimīgi atraduši, no PMK dabūja ceļamkrānu, bet smago mašīnu U. Sterģis vienkārši nobalsojis uz ceļa.

Tēlnieka pagalmā stāv viņa jaunākais veikums – slīpi novietots milzu akmens ar dziļi iekaltu krustu, pa kuru tek un kura apakšā uzkrājas lietus ūdens. Lai gan “Raudošais krusts” vēl nav atradis savu mājvietu, U. Sterģis to redz Ulbrokas meža kapos. Līdzās kapsētai, kā savulaik tēlniekam stāstījis ievērojamais ķīmiķis, pedagogs un luterāņu mācītājs Valdis Mārtiņš Drinks, 1941. gadā esot bijušas izraktas divas lielas bedres – masu apbedījuma vietas, kas bijušas paredzētas Stopiņu apkaimes iedzīvotājiem. “Pasaulē nav šāda simbola, tā ir ideja par piemiņas zīmi visām sāpēm, visiem nodarījumiem mūsu tautai,” iecerējis tēlnieks.