Kopā raudot, smejoties un sportojot, armijas skarbo realitāti kapelāns palīdz pārvarēt ne vien karavīriem, bet arī viņu mājās palikušajām ģimenēm.
– Minējāt, ka decembris ir aizņemts mēnesis. Ar ko jums saistās adventes laiks?
– Vieni var nopirkt lielas dāvanas un vairs nezina, ko tad vēl bērniem un tuviniekiem dāvināt, taču kāds dāvanas nopirkt nevar vispār. Daudziem šajā laikā ir depresija, neziņa, tāpēc, raugoties uz pilniem skatlogiem, ir divējādas izjūtas. Taču caur to visu ir iespēja palīdzēt cilvēkiem, pabūt kopā, teikt iedrošinājuma vārdus, dot cerību.
Decembrī notiek svētbrīži armijas pasākumos, ar karavīriem gatavojam koncertus, vadām lekcijas, skaidrojot adventes nozīmi, un uzsveram, ka šis ir ne vien dāvanu saņemšanas laiks, bet laiks, kad vajadzētu padomāt par dzīves vērtībām, par to, kas ir aiz šīs dzīves.
– Kā skarbajā armijas vidē Ziemassvētku laiku aizvada karavīri?
– Noskaņojums šajā laikā bijis dažāds. 2006. gadā 27. decembrī Irākā krita divi mūsu karavīri, ir bijuši smagi ievainoti karavīri. Ja armijā organizē Ziemassvētku balles, tās parasti ir kopā ar ģimenēm.
Mums ir tradīcija, ka uz Ziemassvētkiem Aizsardzības ministrijā ierodas visu četru konfesiju bīskapi un notur svētbrīdi, arī vienībās, kur ir kapelāni, notiek svētbrīži. Citi teiks – karavīra darbs ir bīstams, ar ieročiem rokās, tāpēc kapelāni ir ļoti nepieciešami, taču nesenie notikumi Zolitūdē parādīja, ka nebūtu slikti, ja arī ugunsdzēsējiem un policistiem būtu kapelāns, kas ar savu pieredzi un piemēru mēģinātu parādīt, kā izturēt smagus pārbaudījumus, sniegtu atbalstu.
– Vai arī pašam Ziemassvētkus nācies pavadīt kādā no bīstamajām kara zonām?
– Esmu bijis gan Afganistānā, gan Irākā, lai atbalstītu mūsu karavīrus Ziemassvētkos. Atrodoties karstā tuksnešu vai kalnu apvidū, prom no mājām, emocijas ir pavisam citādas. Tāpat kā Latvijā, arī tur tiek klāts svētku galds. Par to rūpējas arī zviedru un norvēģu karavīri, kuri nāk no kristīgām valstīm, kurās Ziemassvētki ir īpašs notikums.
Nav nozīmes, cik ticīgs būtu cilvēks, Ziemassvētki ir laiks, kad ikviens grib apstāties un ieiet baznīcā. Tāpēc uzklausīt Dieva vārdus savā valodā ir pavisam citādi nekā tos dzirdēt zviedriski vai norvēģiski. Šogad Ziemassvētkos būšu Latvijā. Aizlūgsim par karavīriem, lasīsim Ziemassvētku stāstus un atcerēsimies par notikumiem ne vien tālā pagātnē, bet arī 1919. gada novembrī, kuros piedalījās tādi paši cilvēki kā mēs, ar tikpat lielām vajadzībām, bet mazākām iespējām, taču gatavi upurēt dzīvību.
Ziemassvētku laiks parāda, ka kāds ir bijis gatavs par mums mirt. Šis ir atgādinājums, ka mums ir dota cerība, gaisma un spēks. Karavīram to saprast ir pat vieglāk.
– Armijas kapelāns esat jau teju 16 gadus. Kā nokļuvāt Nacionālajos bruņotajos spēkos?
– 1989. gadā mani iesauca padomju armijā. Toreiz biju nodienējis jau līdz jaunākā seržanta pakāpei. Tur iepazinu armijas dzīvi. Pēc dienesta gan nosolījos, ka savu dzīvi nekad vairs nesaistīšu ar armiju. Taču kādā brīdī krasi pārskatīju savas attiecības ar Dievu, sāku mācīties teoloģiju, kas deva jaunu skatījumu uz dzīvi. Apmeklējot dievkalpojumus, sapratu, ka varu vienaudžiem parādīt, ka meklēt attiecības ar Dievu nav vājuma pazīme, bet šajās attiecībās vari kļūt stiprāks, drošāks.
Tad 1997. gadā mani uzrunāja NBS virskapelāns un kā sportiskam cilvēkam piedāvāja spēkus izmēģināt armijā. Toreiz kapelāna darbu sāku Sužu izlūkdesanta bataljonā. Tas pārvērta manu skatījumu uz armiju. Dzīvojot kopā ar karavīriem, skrienot, lecot no lidmašīnas ar un bez izpletņa, piedaloties mācībās, sapratu, ka tas man patīk kā hobijs, turklāt varu karavīriem dot motivāciju, ka dzīve nav tikai karošana.
– Novembrī atgriezāties no Afganistānas, kur devāties atbalstīt karavīrus. Kādas izjūtas, esot kara zonā, pārņem pašu? Kas ir jūsu atbalsta plecs?
– Protams ir bailes, nedrošība, ir jāsadzīvo ar jautājumu "kā būs?". Ir drošības sajūta no puišiem, zinot, cik viņi ir profesionāli sagatavoti. Tomēr nekad nevari prognozēt, kas var atgadīties. Bailes pārvaru ar iekšēju pārliecību, ka esmu īstajā vietā. Cenšos daudz nedomāt par to, kas būs, bet braucu un daru. Spilgtākos notikumus pēc tam pārrunājam ar kolēģiem, izliekam savas emocijas.
Neslēpšu, arī es mēdzu netikt galā, tad palīdz pareizas attiecības ar Dievu, lūgšana, palasu Bībeli. Tas dod mieru un spēku. Liels atbalsts ir arī no ģimenes: sievas Gitas, bērniem Ievas, Rolanda un Alises, karavīriem, komandieriem. Armija ir viena fantastiska ģimene, kurā darbojas gan sociālais, gan psiholoģijas dienests, kapelāni.
– Vai karavīrs, spēka un drosmes etalons, nekautrējas lūgt palīdzību grūtos dzīves brīžos?
– Šobrīd uzticības pakāpe kapelāniem jau ir liela, taču aizvien daudzi kautrējas un baidās atklāt savas problēmas, jo kā tad tā – visu laiku esmu bijis stiprs, bet tagad man ir problēmas, nesaskaņas ar sievu vai draudzeni. Laika gaitā uzticēšanās kapelāniem ir augusi. Karavīri ir pieraduši, ka nemācu: ja nebūsi nokristījies un nebūsi kādā konkrētā konfesijā, tad saruna nenotiks. Armijā kapelānam ir vairāk praktisks darbs. Ir jābūt līdzās, svarīgi ir neuzbāzties ar garīgiem jautājumiem.
– Minējāt traģiskos notikumus Zolitūdē. Šķiet, ka jautājumu aizvien ir tik daudz.
– Daudzi jautā, kur bija Dievs, bet Dievs noteikti nav klāt nepareizajos lēmumos, bezatbildīgā rīcībā, Dievs nav tur, kur ir korupcija. Dievs ir grūtībās, tur, kur vajag palīdzēt un iedrošināt. Nezinu, kāpēc viens izglābās, bet viens palika drupās, kāpēc jumts sagruva tieši laikā, kad veikalā bija visvairāk cilvēku. Uz visiem jautājumiem nekad neatbildēsim.
Iespējams, pārāk jau bijām izlaidušies, nolaidīgi sākām pienākumus, tāpēc agri vai vēlu šādās situācijās tiek pieļautas kļūdas. Kopā ar kapelāniem un psihologiem strādājām pēc veikala sabrukšanas, organizējām bēres. Redzot bērnus, kas gaida vecākus, tētus, kas gaida, bet nesagaida bērnus, līgavas, kuras raud pēc drupās palikušajiem līgavaiņiem, emocijas bija neaprakstāmas.
– Viena no jūsu prioritātēm ir karavīru ģimeņu atbalsts. Cik liela nozīme karavīra profesionālajā dzīvē ir attiecībām ģimenē?
– Reizēm tuvinieki jau man pastāstījuši par problēmām, tad eju un šokēju karavīru. Saku: "Tas paliks starp mums, bet vai varu kā palīdzēt?" Citreiz varu palīdzēt, bet citreiz karavīrs atsaka. Ja karavīram iet slikti ģimenē, ārpus armijas, viņš vairs nav pilnasinīgs karavīrs. Kapelāns ir tilts starp karavīru un komandieri, palīgs grūtos brīžos, atbalsts un uzticības persona.
– Karavīri jūs iepazinuši ne vien kā spēcīgu garīgo atbalstu, bet arī sīvu konkurentu sporta sacensībās. Vai šobrīd izdodas atrast brīvu mirkli arī sportošanai?
– (Kapelāns rāda 2011. gada iegūtu diplomu par 2. vietu roku saliekšanas iztaisnošanas vingrinājumu disciplīnā.) Ir bijušas arī pirmās vietas. Rekords bija pie 100 reizēm divās minūtēs un aptuveni 230 reizēm piecās minūtēs. Pumpēšanās man bija nopietna aizraušanās vismaz 10 gadu garumā. Biju ieradis atspiesties 1000 reižu dienā.
Tagad ļoti patīk peldēt, spēlēt florbolu. Bez sporta nevaru dzīvot un tam laiku mēģinu izbrīvēt vienmēr. Ja tagad gribētu piedalīties sacensībās, vajadzētu trīs mēnešus sagatavoties. Taču, ja kāds izaicinātu, piekristu. Jebkura laba lieta var palīdzēt tavā darbā, svarīgākais atcerēties mērķi, kāpēc to dari.
– Par ko būtu svarīgi padomāt adventes laikā?
– Vēlu atrast mieru, cerību un spēku šajā laikā. Adventes laiks domāts, lai mēs apstātos un atrastu patieso gaišumu, novērtētu tos, kuri mums ir blakus. Ja spēsim pateikties par to, kas mums ir, nevis zūdīties par to, kā mums nav, lietas ieraudzīsim pavisam citā gaismā.