Drukāt šo lapu
17.08.2013 12:29

Zudušais vēstures mantojums: Šveices iela Siguldā

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Šveices iela pagājušā gadsimta sākumā. Šveices iela pagājušā gadsimta sākumā. www.segewoldiana.sigulda.lv

"Šveices iela ir piemērs tam, kas notiek ar arhitektūru un kultūras mantojumu, ja par to nerūpējas un visu atstāj pašplūsmā," saka Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists vēsturē Edgars Ceske.

No senatnīgā krāšņuma līdz mūsdienām palikušas galvenokārt tikai atmiņas.

Šveices iela ir Siguldas senākā iela, vienīgā ar vēsturisku un arhitektonisku vērtību. Kādreiz tā bija lepnu villu ieskauta no viena gala līdz otram, bet līdz mūsdienām neskarta izdzīvojusi vairs tikai viena. Savulaik Šveices iela bijusi ļoti vienota gan pēc stila, gan būvniecībā izmantotā materiāla. "Visas ēkas kā bezdelīgu ligzdas bija pielīmētas Gaujas krasta izliekumiem," piemetina vēsturnieks. Senās koka mājas bija smalks darbs – tās greznoja kokgriezumi un rotājumi. Tomēr šīs arhitektūras pērles kā vienots ansamblis nav novērtētas un pamazām izpostītas.


Vēstures rekonstrukcija
Par lielu daļu ēku, kas saglabājušās vairs tikai fotogrāfijās, nav nekādu liecību – ne par laiku, kad celtas, ne arhitektu, bieži nav pat datu par precīzu atrašanās vietu. "Cilvēki, kuri varētu pastāstīt vairāk, nu jau ir citos medību laukos, bet rakstītie avoti nav saglabājušies. Būtu noderīgi zināt, kāds arhitekts cēlis katru māju un kurā gadā tas darīts. Vēsturi varam censties rekonstruēt no cilvēku atmiņām un preses materiāliem," norāda vēsturnieks. Viņš pieļauj, ka lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, ka savulaik Šveices iela bija kā vienots ansamblis.

E. Ceske zina, kā tūristi mūsdienās priecājas par Turaidas pili, tāpēc ir pārliecināts – ja Šveices iela būtu saglabāta kā vēsturiska, tūristu vidū tai būtu liela piekrišana. Savu nosaukumu iela ieguvusi 19. gadsimtā, kņaza Kropotkina laikā. "19. gadsimta sākumā sākās romantiskie ceļojumi uz Šveici, jo pēkšņi visi atklāja, ka tā ir ļoti skaista valsts ar neskartu dabu. Šajā milzīgajā iedvesmas vilnī arī Kropotkins nolēma, ka Sigulda nav ne ar ko sliktāka, un kalnainā reljefa dēļ nodēvēja to par Vidzemes Šveici."

Kņaza Kropotkina laikā katram Šveices ielas namam tika dots villas vārds. Lielākā daļa īpašnieku ēkas nodēvēja savu sievu vai meitu vārdos. Uz Šveices ielas dzīvojuši turīgākie sava laika ļaudis, tāpēc tā uzskatīta par smalkāko un lepnāko starp pārējām ielām. Otrpus dzelzceļam dzīvojusi "otrā šķira", kas apkalpojusi Šveices ielā dzīvojošos.

"Koka arhitektūra Eiropā tiek uzskatīta par unikālu. Koka arhitektūra ir īslaicīga, tomēr visā Eiropā cenšas to saglabāt. Ja nav valsts vai kādas organizācijas noteiktas politikas, tad notiek tas, ko šodien var redzēt un ko par 99 % labot nav iespējams. Šveices ielu vajadzēja saglabāt kā unikālu ansambli. Diemžēl postīšana sākās jau padomju laikos, bet daudzas mājas tika nojauktas privatizācijas laikā," saka vēsturnieks.

Tūrisma pilsēta jau Kropotkina laikā
Sigulda kā pilsēta veidojusies 1889. gadā pēc dzelzceļa līnijas izbūves. Kņazs Kropotkins jau tolaik saprata tūrisma nozīmi. Pirmā ēka, ko viņš uzcēla, bija viesnīca, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Drīz pēc tam, aptuveni 1890. gadā, sāka dalīt zemi gruntsgabalos vasarnīcu kompleksa ierīkošanai. Daļa cilvēku nopirka zemi un uzcēla nevis vienu vasarnīcu, bet četras mazākas, kas lielākoties bija paredzētas izīrēšanai. Tikmēr turīgākie pirka zemes un cēla sev villas.

Šveices ielai blakus esošās Lakstīgalas ielas galā, līdzās Rīgas rajona slimnīcai, kur tagad ierīkots automašīnu stāvlaukums, kādreiz bijusi koka vasarnīca, kur 20. un 30. gados notika ievērības cienīgi kultūras pasākumi, koncerti un teātra izrādes aristokrātiskajai sabiedrības daļai. To apmeklēja prominences no Pēterburgas, Maskavas, Varšavas un citām lielpilsētām. Tolaik šī ēka pildīja kultūras nama lomu, bet ar laiku nonāca avārijas stāvoklī, netika nosargāta un pirms trim gadiem nojaukta. Pati iela nes šīs ēkas vārdu – "Nachtigall", kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē "lakstīgala".

Vienīgā vēstures liecība
Villa Zaļā ir vecākā koka ēka Siguldā. Tā celta aptuveni 1890. gadā vai 20. gadsimta sākumā. Lai gan pēc adreses māja tagad atrodas Krišjāņa Valdemāra ielā 3, tā piederēja Šveices ielas krāšņajam ansamblim. Ņemot vērā, ka pārējās ēkas ir gājušas bojā vai pārbūvētas līdz nepazīšanai, tad šī ir vienīgā, no kuras var gūt priekšstatu par kādreizējo Šveices ielu.

Villa Zaļā savulaik ir pieredzējusi kņaza Kropotkina laiku, tagad ir privatizēta, bet neapdzīvota. 20. gados tajā atradusies pamatskola, padomju laikā dažādas iestādes, tostarp televizoru labošanas darbnīca. "Ja šī ēka aizietu bojā, kas ir ļoti iespējams, skatoties uz koka konstrukcijām un izsistajiem logiem, tas būtu ļoti liels zaudējums. Mums vairs nebūtu pat vienas mājas, ko parādīt. Izsistie logi ir pazīme, ka māja ir norakstāma, jo cilvēki uzskata, ka dauzīt logus avārijas stāvoklī esošai mājai nav nekāds grēks.

Viens no mājas īpašniekiem Imants Lapiņš atzīst, ka mājai nepieciešams remonts, taču tas prasot lielus līdzekļus. "Šo to jau arī esam izdarījuši – iesākām veidot rekonstrukcijas projektu, bet pagaidām tas īsti uz priekšu nevirzās. Domāju, ka šim projektam vajadzētu piesaistīt kādus Eiropas Savienības līdzekļus, bet tas varētu būt grūti," tā I. Lapiņš.

Brokāta kleitā un krosa kurpēs
Ielas pārvērtības pamazām sākās jau padomju okupācijas laikā, 40. gados, kad Siguldā aktīvi notika pārbūves un ēku siltināšana. "Šveices ielas ēkas bija nacionalizētas, kas nozīmē, ka tās nevienam nepieder un pārvalde ar tām var darīt, ko vēlas. Arī arhitektūras pieminekļu aizsardzībai tajā laikā nebija nekādas nozīmes. Vienīgais, kas iestājās par šo māju vērtību un saglabāšanu, bija grafiķis Zigurds Zuze, bet diemžēl arī viņam neizdevās tās nosargāt," zina teikt vēsturnieks.

E. Ceske skaidro, ka "koka ēkas galvenokārt bija piemērotas dzīvošanai vasarā, bet padomju laikā, kad bija dzīvokļu krīze, cilvēkiem, ko izmitināja vēsturiskajos namos, nācās te dzīvot arī ziemā. Lai nenosaltu, daudz nedomājot, mājas apmūrēja ar ķieģeļiem vai apšuva kādiem citiem materiāliem." Atsevišķās ēkās koka arhitektūras elementi ir izdzīvojuši līdz mūsdienām, citām pat saglabājušies vēja rādītāji. E. Ceske brīnās, "kā var tā "izspokot" ēkas. Štāla villas ēkas augšējā daļa ir saglabājusies vēl no pirmsākumiem, bet pārējā daļa ir apmūrēta. Koka logu vietā ielikti lētākie plastikāta. Kopējais skats ir piemērs pilnīgai stila nesaderībai. Tagad šīs māja izskatās kā dāma, kura iet uz balli un pie brokāta kleitas ir uzvilkusi krosa kurpes."

Citas bildes ar zudušo Šveices ielu skatīt šeit.