Septembris ilggadējai latviešu valodas un literatūras skolotājai ir pārdomu laiks. Lai arī banālas esot šādas apņemšanās, jauno mācību gadu sākot, tomēr svarīga ir individuāla saruna ar sevi, uzskata V. Biseniece. Šoreiz tā izskan publiski.

– Ko šoruden izjūtat kā skolotāja?

– Skolotājs ir ļoti gudrs cilvēks – sajūt, kas der un kas neder skolai un sabiedrībai. Dažreiz var nonākt pat pie kategoriska sprieduma – no skolas jāaiziet. Strādājot vairākkārt esmu izjutusi – skolotājs aiziet, sakārto sevi un nāk atpakaļ. Ar jaunu spēku un jaunām domām. Man šobrīd ir sajūta, ka skolotāju darbā vairāk jāienāk jaunām idejām.

– Tomēr tad, kad nozares ministrs Roberts Ķīlis sāk beidzot darīt, kas tik viņam nav jādzird!

– Man patīk, kā strādā Ķīlis. Esmu sekojusi viņa publikācijām vairāku gadu garumā. Kā personība viņš ir ļoti enerģisks, visu dara strauji, varbūt pat līdz galam neizdomā, neizprot, tomēr dara. Ķīlis it kā attīra no sevis balastus, kas grib dzīvot pa vecam. Jauniem vējiem ir jānāk izglītībā! Jāizdodas!

Man nepatīk, ka, tiklīdz kāda ideja tiek izvirzīta, noliedzēji kā kraukļi metas virsū. Ir taču iepriekš pārrunāts ar ārstiem, psihologiem, vecākiem. "Jā, ir mums šāds gadījums, mēs ilgi lēmām, spriedām..." – tā ir direktora kompetence, kā problēma jārisina. Izslēgšana no skolas nav padzīšana ar slotaskātu. Tā nav sodīšana, bet bērna atbrīvošana. Varbūt bērnam ir vajadzīgs mirklis klusuma.

Atceros – Krimuldas vidusskolā, kad strādāju par direktori, uz laiku izslēdzām divus zēnus, kas bija fiziski vardarbīgi. Viņiem bija vajadzīgs laiks, lai nomierinātos. Un kāpēc to nedarīt? Pēc tam viņi atkal nāca skolā un mācījās. Tagad kļuvuši par brīnišķīgiem jauniem vīriešiem, tēviem. Pārdzīvotais varbūt palīdzēs savu bērnu audzināšanā.

– Kas ir galvenais izglītības procesā?

– Cilvēks ir vērtība, viņš ir jāceļ, nevis jāspiež pie zemes. Bērns ir mācību centrā. Ir jālolo skolotājs – lai viņš skolā justos labi. Skolotāji tagad strādā labi, atbildīgi. Jā, mēs lieliski sagatavojam jauno Latvijas paaudzi pat ārzemju mācību augstskolām. Mūsu skolēni veiksmīgi konkurē ar citu valstu skolēniem. Ar savām zināšanām, prasmēm viņi var likt labus pamatus savai dzīvei.

Lai skolas direktors būtu persona grata, kam skolotājs var uzticēties, no kura nāk idejas un kurš pārredz skolu, apzinās tās attīstības vīziju. Lai viņu netraucē darbā. Lai skolotājs, saposies, paceltu galvu, 1. septembrī varētu aiziet uz skolu! Lai viņu nenomāc materiālās rūpes: atkal nav samaksāti komunālie maksājumi, un ko es mazajiem pirkšu humpalās... Pēc atvaļinājumiem taču algas nekādas! Bet tā vienmēr ir bijis.

Vecāki ir svarīgs skolas balsts, jāieklausās viņos, neveidojot konfrontāciju. Daudzi bērni nāk no nepilnām ģimenēm, skola šo modeli turpina.

– Jauni cilvēki nestāv rindā un negaida, kad beidzot tiks strādāt skolā...

– Jaunie skolotāji bieži nāk uz skolu nesagatavoti. Augstskolu beigušais bakalaurs vēl nav gatavs skolotāja darbam. Skolotājs pats ir pamatīgi jāskolo. Atceros, kad studēju Latvijas Universitātē, Jaunpilī kopā ar prakses vadītāju profesori Annu Lauri mēs pavadījām veselu ceturksni. Līdz šai dienai man vēl saglabājušies stundu konspekti ar norādījumiem, kā jāvada stunda.

Protams, tagad dara citādi. Uz skolu nāk studenti un lūdzas, lai ļauj kārtot praksi. Bet kas vadīs šo praksi? Priekšmetu skolotājiem laika nav, un tā praktikants sēž stundās, skatās un atceras, kā kādreiz pats mācīts.

– Kādas problēmas saredzat bērnu sagatavošanā skolai?

– Klausos, kā tagad ņemas, cik viss dārgi sanāk, un domāju – kāpēc dārgi. Ir akcija "Skolas soma": vai soma katru gadu jāpērk jauna? Tad atkal akcijā izpārdod apģērbus. Protams, bērns aug, un viņam viss ir vajadzīgs. Bet ir taču jāmāca bērnam arī kāda taupība!

Taupība izpaužas attieksmē pret grāmatām, sevišķi skolas bibliotēkas mācību grāmatām. Necietu darba burtnīcas. Tās ir dārgas un tur svešas domas. Darba burtnīcas mudina uz slinkumu.

– Vai vaučers spēs atrisināt atšķirības finansējumā, ko pašvaldības iegulda skolu attīstībā?

– Domāju, ka skolotājus un vecākus baida vārds "vaučers", bet princips "Nauda seko skolēnam" ir labs. Un pašvaldības neatkarīgi no šā brīža turības rūpējas par saviem bērniem un skolu. Lai pašvaldības būtu turīgas, novados ir jāattīsta ražošana, jārada darba vietas. Mazās skolas ar vaučeru vien neizdzīvos – par tām ir īpaši jādomā, ir nepieciešams lielāks valsts finansiālais atbalsts.

Jau agrāk pašvaldība piemaksāja pie algas gan skolotājiem, gan tehniskajiem darbiniekiem. Mēs Krimuldā bijām vienota komanda – skola un pašvaldība. Pašvaldība līdz pēdējai niansei zināja visas skolas praktiskās vajadzības. Tagad esmu pārsteigta – kur palicis Juris Salmiņš, kurš būvēja Krimuldas vidusskolu? Jura Salmiņa un saimniecības vadītāja Jāņa Lucāna mūža darbs – Krimuldas vidusskola – stāvēs mūžīgi.

Arī globāli domājošs latvietis aizvien būs latvietis. Tādēļ ļoti jādomā par pamatvērtībām, ko ieliekam savos bērnos. Ja vērtības būs pareizās, cilvēki agri vai vēlu atbrauks mājās. Mājas būs aizbraukušo Latvijā palikusī ģimene. Bet daudzi atbrauks tikai ciemos, lai atkal aizbrauktu.

– Vai šis ir ideālu laiks? Varbūt lieks sentiments, kam 21. gadsimtā nav ne vietas, ne jēgas?

– Vienam šis ir ideālisma laiks, otram mežonīgais kapitālisms. Vienam kapitālisms ideālus ir sagrāvis, otrs var šajā laikā realizēties. Bet kā viņi "apveļas" – tie vecie un tie jaunie, kad nonāk amatā! Viņi novēršas, liek pagaidīt... Viņus neinteresē kaut kāda tantiņa, kas mirst. Bet tas taču ir cilvēks, kas mirst!

Augsti stāvoša amatpersona televīzijā saka: "Jā, mēs par to domājam, un 2014. gadā būs tā un tā..." Komunikācija mums ir diezgan baisa. Kaut kādi solījumi, un par velti prasīt, kāpēc. Viss ir pareizi, viss notiek pareizi. (Ironizē.) "Tik pacieties, debesīs labāk(i) būs!"

Mūsu inteliģencei, kas tagad piesaka sevi, ir ļoti zems inteliģences līmenis. Lepnība, vienaldzība ir sagrāvusi viņu ideālus un sagrauj arī daudzu citu ideālus. Sentimentam bija vieta agrāk un būs vieta mūžīgi. Bet gribat, es jums pastāstīšu ideālu gadījumu, kad nebija naudas, bet kāds prieks varēja rasties!

Es stāstīšu jums par savu vīru. Mēs apprecējāmies, gaidījām savu pirmdzimto. Nauda jau mēneša vidū aptrūkās, bet alga bija 20. datumā. Pirms tam mēs savācām tukšās piena pudeles un nesām uz veikalu. Bija novembris. Tuvojās mana dzimšanas diena. Vīrs saka: "Vija, nāc līdzi, es tev uzdāvināšu dzimšanas dienas dāvanu!" Te, Murjāņos, lejā tek Loja. Te ir tik pasakaini skaisti! Man grūti staigāt (dēls piedzima decembrī), bet mēs ejam un ejam... "Re, kur Loja, nāc, es tevi nocelšu!" vīrs aicina. Tad mēs apsēžamies alā. Apkārt tāds krāšņums un klusums. Es sēžu un domāju, kā nu būs. Vīrs saka: "Tā ir mana dāvana tev dzimšanas dienā!" Dāvana visam mūžam.

– Vai mācīties vai nemācīties ir katra paša brīva izvēle?

– Kad 1985. gadā Krimuldas vidusskolā viesojās Imants Ziedonis, atmiņā palikuši viņa vārdi skolas atklāšanas pasākumā: "Atcerieties, jūs nemācāties ne tēvam, ne mātei, ne partijai, ne valdībai, bet mācāties paši sev."

Bērnam izglītošanās gaitā jādomā, jāizprot, ko viņš dzīvē gribētu sasniegt, par ko kļūt, kā savu mērķi sasniegt. Bet kurš lai dod šādu padomu bērnam? Ģimenē par to ir jārunā. Jārunā par ideāliem. Par to, kā tu gribi dzīvot – pilī vai būdiņā. Tu vari būt laimīgs vai nelaimīgs gan tur, gan tur. Tava pils vai būdiņa ir tevis paša celta mūža garumā. Protams, pārnestā nozīmē.