– Ar kādām sajūtām gaidāt 8. janvāri?
– Tās ir tādas jaunas sajūtas un labs piedzīvojums; arī laba iespēja atzīmēt savu 40 gadu jubileju, kas būs šomēnes. Tāda kā maza grāmatzīmīte pašam sev – kaut kāds kopsavilkums par padarīto.

– Izstādē būs skatāmi beidzamajā laikā tapušie darbi?
– Nē, drīzāk tāds kā manu darbu pārskats cauri gadiem – sākot ar 2006. gadu, jo pa šiem gadiem ir sakrājies gana daudz darbu. Lielākoties tās, protams, ir karikatūras –vairāk nekā divi simti. Bet varēs apskatīt arī vienu otru cita žanra darbu.

– Kad publicēta jūsu pirmā karikatūra?
– Pirmā publicēta 2003. gadā, kad piedalījos "Latvijas Avīzes" rīkotajā konkursā. Biju labāko vidū, un tas deva pārliecību un iedvesmu, ka varu darboties šajā jomā.

– Kur smeļaties iedvesmu darbiem – vērojot politiskos procesus? Vai arī mūza jūs apciemo dažādās situācijās?
– Politiskās lietas mani neiedvesmo, drīzāk tās ir dažādas sadzīviskas situācijas. Vispār karikatūras žanrs mani ir piesaistījis jau kopš bērnības, un esmu pie tā pieturējies līdz šim brīdim. (Domā) Atbildot uz jautājumu, kas mani iedvesmo, – tās ir tādas mazas ikdienišķas muļķībiņas. Ir gadījies arī tā, ka, ejot pa ielu, ieraugu kādu interesantu vai dīvainu situāciju, un pēc tam top karikatūra. (Smaida) Patiesībā to, kā top joki, neviens precīzi nevar pateikt. Joku nevar izgudrot. Karikatūru gan kādreiz nākas izdomāt. Tad to ideju šķetini pa galvu, mēģini vienā vai otrā situācijā atrast kaut ko smieklīgu un tad uzlikt to uz papīra.

– Vai ir kāds darbiņš, kurš jums pašam ir īpaši mīļš?
– Mātei jau visi bērni ir mīļi. (Smejas) Protams, ir darbi, kas man pašam liekas veiksmīgāki, bet tā laikam gluži nebūs, ka tie tagad stāvētu rāmītī pie sienas.

– Teicāt, ka karikatūras žanrs jūs saistījis kopš bērnības, tātad tolaik droši vien cītīgi pētījāt Edgara Ozoliņa un citu mūsu grandu darbus?
– Protams, bet man mājās bija arī diezgan daudz ārzemju karikatūristu grāmatu. Bidstrups bija populārākais, bet bija arī mazāk zināmi. Tā tas viss mani pievilka un vēl joprojām nelaiž vaļā – jau kuro gadu desmitu. Zīmēju, kopš sevi atceros, lai gan tagad tā man ir blakus nodarbe. Bet iepriekš minētie vecmeistari – tā ir klase pati par sevi, un varētu teikt, ka tagad šādu mākslinieku ir maz.

– Kurš ir bargākais kritiķis jūsu darbiem?
– Pats, pats! (Smejas) Ir, protams, cilvēki, kam atrādu savus darbus, taču patiesībā pats pret sevi esmu diezgan kritisks un lielas atlaides sev nedodu. Un nejūtos labi tad, ja man ir nepadarīta darba sajūta.

– Kad pie jums atlido mūza – pa dienu vai biežāk tomēr naktīs?
– Kā jau teicu, šī man ir blakus nodarbošanās, tāpēc karikatūru zīmēšana lielākoties notiek pa nakti – kamēr citi guļ, es zīmēju. Ceļos četros no rīta un ķeros pie darba. Tāda nu reiz ir dzīve...

– Ko vieglāk uzzīmēt – kungus vai dāmas?
– Protams, ka kungus! Sievietes tomēr ir daiļais dzimums, tur jādarbojas uzmanīgi.

– Pa šiem gadiem, kopš zīmējat karikatūras, darbu ir sakrājies gana daudz. Vai esat domājis par to apkopošanu grāmatā, kā to izdarījis gan, piemēram, Bidstrups, gan citi?
– (Domā) Nav izslēgts. Jo tādas domas, sak, viss, pietiek, man sen vairs nav. (Smejas) Kamēr vien būs tēmas, par ko zīmēt un jokoties, es to darīšu, turklāt cilvēkiem šādas bildītes joprojām patīk. Un, ja ir teiciens, ka skaistums izglābs pasauli, tad noteikti arī humors izglābs pasauli, jo ir jāprot par sevi pasmieties.

Aigars Lapiņš: Pašportrets