"Lūdzu, nopērc man tādu vijolīti," viņa nenogurusi atkārtoja šo lūgumu. Es toreiz to uztvēru kā bērna untumu un atgaiņājos ar izdomātām atrunām. Reiz kādā sarunā viņa man to atgādināja. Izrādījās, tas bijis viņas lielākais sapnis – spēlēt vijoli. Sapnis, kuram netika dota iespēja piepildīties.

Šo savas dzīves stāstu atcerējos, braucot satikt meiteni, kas kļuvusi par vijolnieci. Mācījusies tepat Saulkrastos Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolā, pabeigusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un drosmīgi devusies "iekarot" pasauli. Savu izglītošanos turpinot Francijā, Parīzes konservatorijā.

Taču katru vasaru viņa atgriežas. Ne tikai, lai atpūstos un satiktu tuviniekus, bet arī īstenotu savus izlolotos sapņus un ieceres. Viens no tiem jau trešo gadu augusta sākumā izskan Saulkrastos – kamermūzikas festivāls "Jaunie Latvijas kamermūziķi Saulkrastiem".

Mēs tiekamies mirklī starp pārpildītajā Skultes baznīcā notikušo atklāšanas koncertu un vēl trim, kas skanēs mēneša pirmās nedēļas nogalē. Sarunā ar vijolnieci Magdalēnu Geku.

– Cilvēki parasti vasarās dodas uz Saulkrastiem atpūsties. Baudīt jūru, sauli, arī kultūras dzīves norises. Izskatās, ka jums te mājās ir darba pilnas rokas, jo jāorganizē festivāls "Jaunie Latvijas kamermūziķi Saulkrastiem 2016". Kad un kā radusies šī iecere par klasiskās mūzikas koncertiem vasarīgajās noskaņās?

– Jau septiņus gadus dzīvoju un mācos Francijā Parīzē. Arī daudzi citi jaunie Latvijas mūziķi savu dzīvi ir saistījuši ar ārvalstīm. Bija sajūta, ka te dzimtenē viņus neiepazīst un sāk aizmirst. Tāpēc man radās doma par šādu festivālu, kurā varētu sapulcināt jaunos latviešu izpildītājus, kas izglītojas citās zemēs.

Pirms trim gadiem devos uz Saulkrastu domi un izstāstīju par šo ideju. Mani uzklausīja un uzreiz teica – mēs esam par. Tā ar domes atbalstu jau trešo gadu turpinās šis pasākums. Prieks, ka festivālā piedalās daudzi jaunieši, kas ir saistīti ar Saulkrastiem. Vijolniece Zane Kalniņa, Konstantīns Paturskis, pianists Andrejs Osokins, komponiste Santa Bušs. Esam izauguši šogad jau līdz četriem koncertiem, kas nedēļas laikā notiek dažādās vietās.

Lai šos koncertus sagatavotu, no 31. jūlijā dzīvojam kopā nometnē viesu namā " Aizvēji". Visi 11 cilvēki no rīta līdz vakaram laiku pavadām, muzicējot, meklējot labākos risinājumus skaņdarbu pasniegšanā. Es pati arī sastādu darba plānus, un tur atpūtai paredzēti ļoti īsi mirkļi. Rezultātu mūsu kopdarbībai klausītāji vērtēs koncertos. Redzot, cik labi apmeklēti ir šie pasākumi, ir sajūta, ka jādomā par paplašināšanos. Galvā rosās arī viena otra ekstrēmāka ideja. Varbūt pārcelt brīvdabas koncertu uz Balto kāpu. Tad vēl ir doma par kameroperas iestudēšanu, ko varētu rādīt Skultes ostā vai kādā citā līdzīgā vietā. Piesaistot dziedātājus un pūtējus.

Šovasar šo skaisto festivāla ideju esam realizējuši arī ar koncertiem Ventspilī un Amatciemā, kur koncerts bija uz salas blakus SPA viesnīcai. Braucām uz salu ar laivu. Mūs klausīties Amatciemā bija ieradušies ap 200 cilvēku. Tur muzicējam jau otro gadu. Bija jautri un interesanti.

– Kādu komponistu darbi ir jūsu repertuārā? Kas jums pašai ir tuvs un saistošs?

– Es spēlēju pilnīgi visu. No baroka līdz pat mūsdienu mūzikai. Atkarībā no koncerta ieceres. Es vienīgi nespēlēju gregoriāņu dziedājumus, jo tajā laikā vijole vispār neeksistēja. Ļoti patīk spēlēt 20. gadsimta mūziku: Bartoku, Šostakoviču un daudzus citus. Kad es spēlēju "Kremerata Baltica", mēs atskaņojām poļu komponista Mečislava Vainberga skaņdarbus.T as bija ļoti interesanti. Mani saista arī franču romantiskā mūzika, kas ir interesanta, taču aizmirsta. Tas ir ļoti žēl.

Domāju, būtu interesanti nākotnē izveidot vairākus projektus tieši no šo piemirsto komponistu darbiem. Cilvēkiem tas būtu interesants atklājums. Ne vienmēr tas, kas ir bijis slavens dzīves laikā, ir tikpat zināms pēc nāves un otrādi. Piemēram, Bahs bija pavisam nezināms. Viņa skaņdarbus ļoti ilgi spēlēja kā vingrinājumus. Baha sešas sonātes un partitas vijolei solo izmantoja kā ietinamo papīru sviestam. 17. gadsimtā Vivaldi opus 3 koncertus, kas ir 12 koncerti instrumentiem ar mazo baroka orķestri, atklāja kaut kādā klosterī, bet "Četrus gadalaikus" tikai 20. gadsimta sākumā. Tagad šo mūziku zina visi. Arī mēs to izpildījām pagājušajā gadā Saulkrastos.

Šogad mums sanāk tāds kā komponista Pētera Vaska gads. Šī izvēle ir ļoti apzināta. Pirmkārt, viņam ir 70 gadu jubileja, un to atzīmē ar koncertiem visā Latvijā un arī pasaulē. Tas ir liels pagodinājums, ka viņa mūzika skanēs arī Saulkrastos. Es esmu garīgi nobriedusi spēlēt viņa mūziku. Mūs gan arī saista radniecīgas attiecības.

Kad es biju maziņa, man Pēteris Vasks likās onkulis, kas gudri runā. Vienmēr stāsta kādas filozofiskas pārdomas. Tikai pēc tam es sāku viņa patiešām viedajos vārdos ieklausīties. Pēteris man izaugsmē ir ļoti daudz palīdzējis. Sākot ar to, ka viņš man dāvināja diskus ar savu mūziku un es pamazām iepazinu labu mūziku. Pirms vairākiem gadiem viņš mani iedrošināja, kad es iestājos Parīzes konservatorijā un biju atbraukusi no meistarklasēm Dānijā un Francijā. Es gribēju veidot kamermūzikas projektus te Latvijā un viņš mani iedrošināja: Magda tev jāiet, tu vari, tev jādara. Viņam ir pilnīga taisnība, ka tieši kamermūzika cilvēku piepilda ar laimes sajūtu.

– Kā jau minējāt, pēdējos septiņus gadus dzīve jums aizrit galvenokārt Francijā. Kāpēc tieši šī valsts izvēlēta par studiju vietu?

– Pēc Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolas beigšanas, mācības turpināju Dārziņskolā Rīgā. Dzīvoju skolas kopmītnēs un uz mājām braucu tikai nedēļas nogalēs. Es jau vairs tad nebiju nekāds mājas bērns. Kaut arī man bija tikai 11 gadi, pati par sevi rūpējos, organizēju savu dienu, gatavoju ēst.

Pienāca brīdis, kad man vajadzēja nomainīt pedagogu, un Rīgā tas īsti nebija iespējams. Piedaloties Vācijā konkursā, biju satikusi skolotāju no Parīzes, ar kuru man izveidojās labs kontakts. Nākamajā gadā bija meistarklase un es atkal strādāju ar šo pedagogu. Tā arī izvēlējos mācīties Parīzē. No sākuma aizbraucu mācīties uz Parīzes reģionālo konservatoriju. Pēc trīs gadu studijām ieguvu koncertmākslinieka diplomu. Pēc tam iestājos Parīzes nacionālajā konservatorijā. Nākamajā gadā beigšu maģistrantūru.

Paralēli mācībām jau ilgāku laiku strādāju arī par pedagogu. Man ir daudz projektu, kas saistīti ar kamermūziku, un tas man pašai ļoti patīk. Nenoliedzami interesanti ir strādāt ar orķestri, bet ir liela veiksme dabūt tajā darbu. Pagaidām virzos uz brīvmākslinieka statusu. No koncerta uz koncertu.

Parīzē dzīvoju 19. rajonā. Tā ir vieta, kas attīstās. Konservatorija uzbūvēja studentu viesnīcu un tur es mitinos.. Blakus atrodas liels parks ar izstāžu zāli un kanālu. Turpat arī atvērta jaunā Parīzes filharmonijas koncertzāle. Vēl ir arī divas citas koncertzāles. Līdz ar to tā vieta veidojas par savdabīgu mūzikas pilsētiņu.

– Runā, ka francūži nelabprāt kontaktējas citās valodās? Kā jums veidojas saskarsme ar šiem cilvēkiem? Vai bijāt jau Latvijā apguvusi franču valodu?

– Es dzīvoju Francijā un bez valodas zināšanām tas nebūtu iespējams. Tiesa, kad devos uz Franciju, šo valodu nezināju. Tikai, esot uz vietas, ieklausoties un praktiski lietojot, es īsā laikā valodu apguvu. Šobrīd jau var uzskatīt, ka to lietoju gluži kā savu dzimto valodu.

Esmu tāds cilvēks, kuram viss labi padodas. Pašā sākumā, lai nopelnītu līdzekļus, strādāju vienā ģimenē par auklīti. Tā arī mācījos. Vēlāk pēc dažiem mēnešiem sāku bērnam mācīt vijoļspēli, un tas jau notika franču valodā. Ar savu skolotāju runāju krievu valodā, un viņa man deva bērnus ar krievu valodas zināšanām. Tā vienlaicīgi iemācījos divas valodas. Vācu valodu es arī zinu diezgan labā līmenī. Man ir daudz jālasa vācu valodā, jo maģistra darbu rakstu par vācu komponistu.

Mūziķis ir tāda profesija, kur valodu zināšanas ļoti palīdz, jo šīs lielo tautu valodas ir ļoti svarīgas Eiropas kultūras dzīvē. Aizbrauc uz Vāciju, iepazīsties ar pedagogu un viņš ir pārsteigts: o, jūs runājat vāciski. Tā rodas pavisam cits kontakts. Pedagogs jūtas pret mani tāds kā atvērtāks.

Ar frančiem ir īpatnēja situācija tāpēc, ka viņiem joprojām ir lielas problēmas ar svešvalodām. Kaut arī konservatorijā vide ir ļoti internacionāla, francūži kaut kā turas savrup. Ja tu gribi viņiem pievienoties, tā valoda ir jāzina diezgan labi. Francūži ir ļoti nepacietīgi. Ja tu runā lēnāk, kas sākumā ir likumsakarīgi, viņi sāk nervozēt. Viņiem nepatīk, ka lietas notiek pārāk lēni. Viņiem, piemēram, ja jāpagaida 3 minūtes metro, sākas panika: vai es nokavēšu darbu. Viņu attieksme pret laiku kopumā ir citādāka. Viņiem visa dzīve ir vienā skriešanā un steigā. Nekādas miera sajūtas tur nav. Es šo valodu zinu labi, un tas ļauj man viņiem tuvoties.

Es tikko biju Somijā uz festivālu. Pilsētiņā ar 9000 iedzīvotājiem uztaisījuši festivālu, ko apmeklē 40 000. cilvēku. Fantastiski skaisti. Tas ir iespaidīgi. Man bija tas gods tur piedalīties kā jaunam māksliniekam. Šajā festivālā veidojās situācija, ka turējos kopā ar francūžiem. Ar savējiem.

– Kā var raksturot franču cilvēkus Parīzē? Kādi viņi ir? Vai viņos jūt vēlēšanos baudīt kultūru, mākslu, mūziku?

– Francijā sabiedrība ir ļoti noslāņojusies. Ir zemākais slānis, vidējais, tad ir tādi kā jaunie buržuji, tad augstākie. To zemāko slāni iepazīstināt ar kultūru un mākslu ir ļoti grūti. Liela daļa no viņiem ir iebraucēji ar zemu izglītības līmeni un slikti atalgotu darbu. Šobrīd ir dažādas programmas, kas mēģina strādāt ar sociālajām riska grupām. Māca bērniem klausīties klasisko mūziku, sniedz viņiem lekcijas un koncertus.

Statistika ir traģiska. Mūsu koncertu apmeklētāju vidējais vecums ir 65 gadi. Tas nozīmē, ka 40–50 gadus vecie ir zudusī paaudze. Viņi uzskata, ka šāda mūzika nav domāta viņiem. Izskan pat domas, ka tā ar laiku pazudīšot. Bet šādas prognozes rodas no nezināšanas. Klasiskā mūzika pastāv jau gadu simtiem un attīstās. Tā taču ir liela vēsturiskā vērtība. Kad reizēm pajautāju metro: kā tev patīk klasiskā mūzika, atbilde ir negatīva. Bet tad paņem kaut ko nospēlē, un cilvēkam acis lielas: tas patiešām ir skaisti. Pēdējā laikā kopš uzcēla jauno filharmoniju situācija ir uzlabojusies.

Latvijā, jāatzīst, publika ir daudz izglītotāka. Arī klasiskās mūzikas koncertu zāles ir piepildītas. Nāk visu paaudžu cilvēki, arī jaunieši.

Ir tāda smieklīga grāmata "Kas patīk parīziešiem?". Man to uzdāvināja komponists Pēteris Vasks. Tur ir ļoti labi aprakstīts, kāds ir parīzietis. Kaut vai paradumu un tradīciju jomā. Piemēram, viņi vakarā iziet no mājas un iegriežas kafejnīcā iedzert vīnu vai aperitīvu. Pēc tam iet mājās un ēd vakariņas. Viņiem viss notiek pēdējā brīdī, pa galvu pa kaklu.

Kopumā jau Parīze ir brīnišķīga pilsēta. Tik daudz vēsturisku vietu, muzeju, parku, grāmatās aprakstītu sajūtu. Romantika visapkārt. Sēna ir skaista, Latīņu kvartāls, Senžermēndeprē, Parīzes Dievmātes katedrāle. Kad vakaros izstaigājies, tad tās iegūtās sajūtas ir ļoti uzlādējošas. Es vienmēr sev saku: tu dzīvo skaistā pilsētā.

Vienlaikus patīkami, ka Parīze nav pārvērsta muzejā, kur cilvēkiem grūti dzīvot. Pašvaldības mērs tam nav ļāvis notikt. Pilsēta attīstās, tiek celtas jaunas mājas. Tiek domāts, lai vienā vietā nekoncentrētos pārāk bagāti un arī pārāk nabadzīgi cilvēki. Lai nenoslāņotos.

– Vai, dzīvojot Parīzē, izdodas kontaktēties arī ar tur esošajiem latviešiem? Kopā svinēt kādus svētkus?

– Salīdzinot ar citām lielajām Eiropas valstīm, Francijā latviešu kopiena nav tik liela. Cik es zinu, tad Parīzē ir ap 300–400 latviešu. Daudzi no viņiem atbraukuši no Latvijas, lai studētu. Varbūt latviešiem nedaudz bail no Francijas, jo liekas, ka valoda ir ļoti grūta un to nevarēs iemācīties. Bet tā nav tiesa, kā mana pieredze liecina, valoda ir apgūstama. Turklāt šī zeme un arī valoda ir ļoti prestiža.

Francijā latvieši satiekas mūsu valsts svētkos 18. novembrī, tiek svinēti kopā Jāņi, Lieldienas, Ziemsvētki. Es Latvijas vēstniecībā daudzkārt esmu uzstājusies un pārliecinājusies, ka pasākumi bijuši labi apmeklēti.

– Vai pēc pēdējā laika notikumiem dzīvot Parīzē nav kļuvis bailīgāk? Kā cilvēki uztver šīs traģiskās negaidītās situācijas?

– Zināma nedrošība jau pastāv, taču cilvēki iet savās gaitās un par to nedomā. Ieraugot tumšādainu iebraucēju, necenšas viņā uzreiz saskatīt ienaidnieku un varmāku. Es arī esmu no tiem cilvēkiem, kas neuzskata, ka visi cilvēki ar tumšu ādas krāsu ir teroristi un sliņķi. Zinu daudzus ļoti jaukus un strādīgus cilvēkus. Viens man pazīstams puisis, kas ir no Gvadelupas, strādā no rīta līdz vakaram. Ir izglītots un zinošs. Arī lielākā daļa arābu sieviešu ir ļoti strādīgas. Viņas iet algotā darbā un mājās viņām viss ir tīrs un sakopts. Viss taču atkarīgs no konkrētā cilvēka.

– Vai atceraties, kā sākās jūsu ceļš mūzikā? Tā bija pašas interese vai vecāku vēlme redzēt savu meitu uz skatuves muzicējam?

– Mana mamma Beata Geka ir profesionāla ērģelniece, kas visu laiku ir muzicējusi un strādājusi par pasniedzēju Vidzemes jūrmalas Mākslas un mūzikas skolā. Līdz ar to varu droši teikt, ka mana interese par mūziku ir modināta, jau atrodoties mammas vēderā. Vecāki apgalvo, es esot sākusi dziedāt pirms iemācījusies runāt. Šo dzīves epizodi gan neatceros.

Tā kā biju pirmais bērns ģimenē, viņiem bija laiks ar mani nodarboties. Divu gadu vecumā es iemācījos ne tikai dziedāt, bet arī lasīt. Kad man palika divarpus gadi, piedalījos konkursā "Saulkrastu cīrulītis" un uzvarēju. Četros gados mamma mani pielika pie klavierēm. Vēlāk, kad man palika pieci gadi, es jau dziedāju solo Saulkrastu domē kopā ar Vidzemes kamerorķestri. Mācību laikā es dziedāju kora klasē, spēlēju kameransamblī. Atceros, pirmo reizi piedalījāmies konkursā" Muzicēsim kopā ar draugiem" un Latvijā dabūjām pirmo vietu.

Man padevās viss, un lielākā problēma skolas laikā bija – izvēle. Ko darīt, jo visu aptvert nebija iespējams. Man patika mūzika, tāpēc aizgāju uz mūzikas skolu. Mamma ļāva brīvību, vienīgi strikti noteica, ka nedrīkstu iet mācīties dziedāt un spēlēt klavieres. Tāpēc izvēlējos vijoli.

Mūzikas skolā es ar sevišķu uzcītību neizcēlos. Sākumā neaptvēru, ka agri jāsāk nopietni vingrināties, ja grib sasniegt labus rezultātus. Likās, viss notiks pats no sevis. Man bērnībā labāk patika dauzīties pa dārzu, braukāt ar divriteni, iet ar tēti uz stadionu un spēlēt futbolu vai katru dienu iet uz jūru un ēst saldējumu "Gaiziņš". Tikai pēc tam rokās tika ņemta vijole.

Citi bērni daudz vairāk laika veltīja mūzikai. Viņu vecāki sēdēja stundās un klausījās bērnu sniegumu, lai pēc tam mājās to uzlabotu. Man bija uzradušies jau brāļi un māsas. Pavisam esam ģimenē pieci bērni. Vecākiem mazāk laika atlika manis uzraudzīšanai. Mamma novilka stingru robežu, stundās klāt nesēdēja. Viņa ļāva man pašai attīstīties un būt patstāvīgai. Pateicoties šai uzticībai, es baudīju laimīgu bērnību šeit Zvejniekciemā. Katram bērnam gribētos tādu novēlēt.

Mūzikas skolā mana stingrā roka, kas neļāva slinkot, bija skolotāja Regīna Harčuka. Paldies viņai par to. Ja man nebūtu paveicies ar šādu skolotāju, ļoti iespējams, ka nebūtu kļuvusi par vijolnieci.

Tās intereses skolas laikā bija ļoti daudzpusīgas. Man īstenībā bija jāizvēlas 9. klasē gatavoties matemātikas olimpiādei vai vijoles konkursam. 12. klasē nācās domāt, ko iet studēt: varbūt matemātiku, ekonomiku, starptautiskās attiecības, valodas. Vienu brīdi pavīdēja doma par ķīniešu valodas studijām. Tomēr kaislība uz mūziku uzvarēja. Ja tas prieks par mūziku nebūtu šeit radies, es šodien nestudētu Parīzē un nemuzicētu pa visu Eiropu.

Manā ģimenē ar mākslām ir saistīta mana mamma, tētis, kas būdams IT speciālists, labprāt glezno, vecmāmiņa kinorežisore Dzintra Geka un es. Citi izvēlējušies praktiskākas profesijas. Mans brālis, kuram ir 22 gadi drīz beigs studijas zviedru ekonomikas augstskolā un jau strādā Ekonomikas ministrijā, māsa arī studē turpat kur brālis un darbojas Pētera Vaska un "Sibīrijas bērni" fondā, mazā māsa un brālis mācās Zvejniekciema vidusskolā.

Reizēm jau ir skumji, ka esmu tik tālu no savas lielās ģimenes un varu apciemot pa retam.

– Vai, esot tik ilgu laiku projām no Latvijas, no mājām nezūd interese par to, kas šeit notiek? Zināma atsvešinātība no mūsu nelielās pilsētiņas, cilvēkiem un problēmām, kas ar to saistītas?

– Man ir intensīva profesionālā dzīve, koncerti, festivāli, dažādi projekti. Darba ir daudz. Sarežģīti ar tik dažādiem dzīves ritmiem saglabāt noturīgu interesi vienam par otru. Cenšos uzturēt kontaktu ar mammu, informēt, kur esmu, kas ar mani notiek. Par katru iespaidu un sajūtu nav iespējams pārrunāt. Piemēram, jūlijā man bija 17 koncerti, un tas ir ļoti daudz.

Es negribu būt garlaicīga mūziķe. Man ir svarīgi, lai cilvēki pēc mana koncerta aizietu emocionāli uzlādēti un laimīgi. Bet tas prasa no sevis atdot milzīgu garīgo spēku. Man vienmēr ir licies, ka caur mākslu un mūziku pasaule var tapt labāka. Atraisīt cilvēkus labām domām.

Kad atbraucu uz Latviju, redzu, kā tā pārvērtusies. Te jūt to labo domu atraisīto enerģiju. Katru gadu arī Zvejniekciems un Saulkrasti top sakārtotāki un skaistāki. Visvairāk mani te apbur tas miers, ko neesmu atradusi nevienā pasaules malā. Tu pamosties, un ir tikai jūra, putni, vējš...

Latviju es jūtu kā iedomātu pasaku. Mani velk doties uz šejieni. Uz nedēļu, divām, un atkal prom. Šodien Parīze ir mana realitāte.