Dina ir viens no tiem cilvēkiem, kuri mīl savu darbu un joprojām to dara ar prieku un gandarījuma sajūtu. Arī tad, ja gadās neveiksmes, vecmāte mēģina savākties un uzticēties Dieva vadībai savā dzīvē.

— Kas jūs pirms vairāk nekā 20 gadiem pamudināja izvēlēties vecmātes profesiju?

— To, ka vēlos kļūt par vecmāti, sapratu jau 15 gadu vecumā. Skolā uz profesionālās ievirzes stundām nāca dažādu profesiju pārstāvji, kas stāstīja par arodiem, kuros strādā. Vienā no šādām reizēm klasē viesojās Rīgas Dzemdību nama vecmāte Astrīda Spilveniece. Tika demonstrēta filmiņa par mazuļa attīstību, kuru skatoties es spēju domāt tikai par to, kas ar bērniņiem mammas vēderā notiek un kā viņi tiek ārā? Biju ieinteresēta izprast un pētīt šos procesus.

Nākamajā vasarā Astrīdas Spilvenieces vadībā jau praktizēju Rīgas Dzemdību namā kā brīvprātīgā. Šajos trijos mēnešos guvu ieskatu tajā, kas vispār ir dzemdības. Pats skaistākais ir bērniņa pasaulē nākšanas brīdis — tas ir kaut kas svēts. Bet redzēju arī daudz ciešanu un sāpju. Iekšēji sāku saprast, ka kaut kas notiek ne tā, kā tam vajadzētu notikt, ka var taču būt arī citādāk, labāk. Domāju — varbūt sievietes nemāk dzemdēt? Varbūt ārsti un vecmātes nemāk izskaidrot, kā to darīt? Varbūt sistēma nedarbojas, kā nākas? Cerēju, ka, beidzot vecmāšu skolu, es sapratīšu, kā ir jādara šis darbs.

— Vai tūlīt pēc skolas beigšanas kļuvāt par mājdzemdību vecmāti?

— Īsu laiku esmu strādājusi arī stacionārā. Prakses laikā strādāju Rīgas Dzemdību namā un pēc tam Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļā, bet pie mājdzemdību praktizēšanas nonācu diezgan ātri.

— Kolēģi un līdzcilvēki atbalstīja un saprata jūsu izvēli?

— Man nešķita būtiski vai kāds mani saprot. Svarīgāka tobrīd bija atziņa—es varu palīdzēt kādai sievietei piedzemdēt bērnu tā, kā viņa pati to vēlas.

Savā ziņā es piedzīvoju iniciācijas rituālu, lai kļūtu par mājdzemdību vecmāti. Biju otrā kursa studente, kad mana draudzene izlēma, ka dzemdēs pati savās lauku mājās. Man tika lūgts būt klātesošai un pēc bērniņa pasaulē nākšanas viņu apkopt. Nodomāju, ka viņa ir traka! Kāpēc tā domāju? Biju redzējusi jau vairākus simtus sieviešu, kuras nespēja piedzemdēt pašas, kurām bija nepieciešams mediķu atbalsts un dažādas manipulācijas. Šīs sievietes nevadīja savas dzemdības, to darīja ārsti — ar norādēm, kur un kā apgulties, kad stumt un kad elpot.

Bet pēkšņi manā priekšā bija sieviete, kura karstā jūlija dienā kontrakciju laikā staigāja pa pļavu, peldēja upē un, pietupjoties savam vīram klēpī, pati izstūma savu dēliņu. Tas šķita tik neiespējami, bet vienlaikus brīnišķīgi! Man tas bija atklājums — ir iespējamas dzemdības, kurās sienas neatbalso sāpes, ka iespējams pārelpot un pārstaigāt kontrakcijas, nevis bezspēkā krampjaini ķerties gultas malās. Sapratu, ka sieviete pati jūt, kad stumt, kad atpūsties un ķermenis pasaka priekšā, kā rīkoties. Tas man bija šoks!

Sāku pētīt un meklēt — kāpēc šī sieviete, atšķirībā no citām, to varēja izdarīt pati? Sastapos ar citu valstu pieredzi šajā jomā, klausījos lekcijas, piedalījos kongresos. Sapratu, ka pasaulē mājdzemdības ir ierasta prakse, un es neesmu tāda vienīgā! Latvijā šajā jomā savu mantojumu atstājusi Padomju Savienība — pastāvēja uzskats, ka dzemdības var notikt tikai un vienīgi stacionārā. Citur pasaulē vienmēr apmēram viens procents visu dzemdību noticis ārpus slimnīcām.

Arī Latvijā statistika šobrīd ir līdzīga, bet ar katru gadu mājdzemdību skaits pieaug. Tāpēc būtiski runāt nevis par to, ko aizliegt vai ko atļaut, bet svarīgi saprast — kā atbalstīt un aprūpēt tās sievietes, kuras izvēlas bērniņu laist pasaulē mājās.

— Kāpēc mājdzemdības joprojām nav valsts apmaksāts pakalpojums?

— Vienmēr, kad diskutējam par valsts naudas sadali, tiek uzjundītas dažādas slāpētas emocijas. Domāju, pagaidām Latvijas medicīnas aprūpe ir tādā stāvoklī, ka jaunu manipulāciju pievienošana valsts apmaksāto pakalpojumu grozam ir problemātiska. Bet esmu sastapusies arī ar ieinteresētiem ierēdņiem. Ir vērojama attieksmes maiņa pret šo jautājumu — un uz labo pusi!

Savulaik pasaulē ir veikti pētījumi, ka jāpaiet 40 gadiem, lai medicīnas sistēmā varētu notikt būtiskas izmaiņas. Līdzīgi bija ar dzemdībām stacionārā — ap 1940. gadu sievietes sāka laist pasaulē mazuļus slimnīcā, un astoņdesmitajos gados tā jau bija absolūta norma. Tagad lēnām dodamies atpakaļ (smejas).

— Kā ar stāstiem par emocionāli traumējošām dzemdībām stacionāros?

— Daudzos gadījumos tā diemžēl ir realitāte, bet stāsts ir daudz dziļāks. Tas saistās ar mūsu mammām, kuras lielākoties piedzīvojušas fiziskas un emocionālas traumas savās dzemdībās. Tā ir bijusi dzemdēšana nepiemērotās pozīcijās, kaunināšana no personāla puses, piemēram, "tu taču neproti spiest!", "tūlīt tu nogalināsi savu bērnu, ja nedarīsi, kā vajag!" un tā tālāk. Sievietes turklāt tika nošķirtas no saviem vīriem un vēlāk arī no jaundzimušajiem.

Bija noteiktas stundas, kurās jaunās māmiņas drīkstēja paņemt rokās un barot savus mazuļus, ar piebildi "tikai esi uzmanīga, neizdari kaut ko nepareizi". Mamma tika padarīta par kaut ko bīstamu savam bērnam, krūtis bija jādezinficē, mute jāaizklāj ar masku, lai tikai neaplipinātu jaundzimušo ar baciļiem. Bērns uz to brīdi it kā piederēja slimnīcai, jo mediķi bija tie, kuri labāk zināja, kas tavam mazulītim vajadzīgs. Atbraucot mājās, bija jāvadās pēc Bendžamina Spoka grāmatas par bērna kopšanu.

Tādos apstākļos ir grūti veidot kontaktu ar bērnu un uzticēties sev kā mammai, tāpēc bieži šīs paaudzes sieviešu apziņā dzemdības asociējas tikai ar vienu vārdu — šausmas. Bieži mēs kā meitas to dzirdam jau no bērnības. Tad sevī jāatrod ticība, ka spēšu savu bērnu piedzemdēt, ka piedzīvošu kaut ko citu, ne tikai negācijas.

— Vai savā praksē esat sastapusies ar bērniņa zaudēšanu dzemdību procesā?

— Jā. Pēc tam man ir vajadzīgs gads, lai atkoptos, lai savāktu sevi, savas domas, lai atgūtu ticību tam, ka neesmu neprofesionāla un varu strādāt.

Cilvēkiem gribas visu kontrolēt, jo mēs taču esam mācījušies, mēs visu zinām, mēs esam mediķi! Tu izdari visu iespējamo, bet bērniņš tomēr aiziet. Un ir situācijas, kad grūtniece nesaņem aprūpi, bet viss ir labi. Tas ir augstāku spēku ziņā.

Viens no 100 bērniņiem aiziet, tā ir gan Latvijas, gan pasaules statistika. Mēs nezinām šā bērniņa pirms atnākšanas stāstu. Ja šādās reizēs man izdodas savu vainas sajūtu nolikt malā un aprunāties ar mazulīša vecākiem, kuri ir pārdzīvojuši sēru laiku, rodas arī atbildes uz sāpīgiem jautājumiem. Reizēm pašas mammas saprot, kāpēc tā ir noticis.

— Sabiedrībā par šādiem gadījumiem pietiekami runājam?

— Nē, bērnu nāve ir gandrīz aizliegta tēma. Iemesls tam ir mūsdienu medicīnas sistēmas modelis, tas ir tehnokrātisks. Tas nozīmē, ka visu atbildību par pacientiem uzņemas ārsti, bet pacienti ir pasīvi palīdzības saņēmēji. Slimība tiek uztverta kā cīņas lauks, bet nāve — kā sakāve, mediķis šādā gadījumā cīņu ir zaudējis un nav varējis "izcīnīt" pacienta veselību. Bet kur šādā gadījumā ir pacienta līdzdalība un atbildība par savu veselību?

Bērna nāve vienmēr ir sāpīga tēma. Taču nāve ir loģisks dzīves iznākums, katram ir atvēlēts savs laiks, ko Dievs ir nolēmis. Cits nodzīvo līdz sirmam vecumam, kāds aiziet mammas vēderā, un mēs nezinām, kāpēc.

Varu tikai teikt, ka savā darbā esmu novērojusi — bērniņi, kuri aiziet, esot mātes miesās, nes līdzi svētību šai ģimenei. Viņu īsais mūžs maina visas ģimenes dzīvi, atnesot līdzi milzīgu mīlestību.

— Šādās reizēs jābūt arī labam psihologam?

— Cenšos pati sevi nevērtēt. Esmu kristiete, daru to, ko Dievs man dod. Protams, topošās un esošās mammas bieži vēlas izrunāties, tikt uzklausītas gan grūtniecības laikā, gan pēc bērna piedzimšanas. Sievietes nāk aprunāties arī par skumjiem notikumiem savās dzīvēs, remdēt šķiršanās sāpes. Mēģinu uzklausīt, saglabāt cilvēcību savā attieksmē.