No Ventspils – uz palikšanu Stopiņos

Riekstu ģimene Stopiņu novadā ir ienācēji no Ventspils un dzīvo te jau 21 gadu. "Pirmo mūža pusi pavadīju Ventspilī, kur esmu dzimusi. Strādāju Ventspils mūzikas skolā, bet tad ar ģimeni pārcēlāmies uz Ulbroku. Jāatzīstas, ka pa šo laiku esmu pazaudējusi ventiņu izloksni, bet, kad runā riktīgs ventiņš, es, protams, visu saprotu," stāsta A. Rieksta.

Uz jautājumu, ar ko tā piesaistījusi Ulbroka, ja jau te, Dzidriņās, aizvadīti divi gadu desmiti, viņa atbild, ka Ulbroka atšķirībā no Ventspils ir salīdzinoši neliela, un tādās vietās cilvēku attiecības ir gan pārskatāmākas, gan sirsnīgākas.

"Ienākusi Stopiņos, es iesaistījos vietējā jauktajā korī "Ulbroka", kur dziedu joprojām. Tas man palīdzēja labāk iepazīt vietējos ļaudis. Savukārt, kad 1998. gadā tika nodibināta vietējā mūzikas skola, es biju klāt pie tās izveidošanas. Sākumā bijām septiņi pedagogi. Ar laiku nāca klāt jaunas mūzikas instrumentu klases, un nu, kad skola izaugusi par Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolu, esam jau divdesmit pieci pasniedzēji, bet vismaz reizi nedēļā katru no viņiem varu sastapt.

Manuprāt, arī tas ir ļoti labi – nonākt vietā, kur viss jāsāk no pašiem pamatiem, nevis jāiekļaujas vidē, kur jau valda sen iedibināta kārtība. Viss, kas notiek Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā, ir mans. Šeit nav arī tādas cīņas par izdzīvošanu un konkurence kā lielajās pilsētās. Vienkārši katrs dara savu darbu," domā A. Rieksta.

Akordeons ir mans instruments

"Akordeons ir mans mūzikas instruments jau no deviņu gadu vecuma. Līdz 23 gadu vecumam mācījos pati, bet pēc tam un līdz pat šim brīdim mācu citus.

Ja vēlreiz vajadzētu sākt visu no gala, noteikti atkal izvēlētos akordeonu. Man tas joprojām patīk. Klausos akordeona mūziku, skatos koncertu ierakstus un saprotu – tas ir mans instruments," teic skolotāja A. Rieksta, nenoliedzot, ka izvēlē bijuši arī nejaušības elementi.

"Uz mūzikas skolu, kad mācījos pamatskolā, aizgāju pati. Nedz mana mamma – latviešu valodas skolotāja –, nedz tētis ar mūziku nebija saistīti. Bet manā klasē bija meitenīte, kura spēlēja klavieres, un man arī ļoti gribējās. Tikai mana vecmamma zināja, ka es iešu uz mūzikas skolas eksāmeniem. Kad mani tur uzņēma, mammai sacīju: "Mani paņēma akordeona klasē." Izrādījās, ka klavierēm jau biju par vecu. Nospriedu, ka taustiņi ir gan klavierēm, gan akordeonam, un būs labi. Turklāt man paveicās ar akordeona skolotāju Viktoru Ņikandrovu.

Pašlaik man Ulbrokā ir 15 skolnieki, kas apgūst akordeona spēli. Tas, manuprāt, ir ļoti daudz. Pirmajos mūzikas skolas pastāvēšanas gados pie manis nāca seši septiņi, reizēm astoņi bērni gadā, bet līdz izlaidumam tika divi vai trīs. Tagad skolnieku ir divas reizes vairāk.

Vienkārši bija laiks, kad akordeonu aizēnoja pūšamie instrumenti, tad modē nāca ģitāra, bet tagad atkal parādās interese par akordeonu. Tas varbūt ir tāpēc, ka daudzi ir redzējuši spēlējam Kseniju Sidorovu, dzirdējuši Astoru Pjacollu, lai gan viņš spēlē akordeonam līdzīgu mūzikas instrumentu – bandoneonu. Pagājuši arī tie laiki, kad akordeons saistījās ar padomju dziesmām, kā tas bija vēl 70. un 80. gados," stāsta A. Rieksta.

Pirms koncerta uztraucos arī es pati

"Klavieru skolotāji savus audzēkņus gaida jau no piecu sešu gadu vecuma. Akordeonu parasti sāk spēlēt no septiņiem astoņiem, pat deviņiem gadiem, un tad jau ne tikai vecāki, bet arī bērni paši zina, ko viņi grib. Protams, ir bijis tā, ka bērns nospēlē trīs gadus, un, lai gan mamma grib, ka bērns mācības mūzikas skolā turpina, viņš pats to vairs nevēlas. Bet, ja spēlēšana padodas, tad jau arī ir prieks nākt uz skolu un gatavoties nodarbībām mājās," bilst A. Rieksta.

Jautāta, vai, atvadoties no mūzikas skolas, kāds ir uzkomponējis skolotājai dziesmiņu, A. Rieksta teic, ka nav vis, taču esot bērni, kuri nāk mācīties spēlēt akordeonu un stāsta, ka ir kaut ko jau sakomponējuši – par mežu, lāci vai vectētiņu. "Protams, tas ir labi, jo ir interese par mūziku, taču ar talantu vien nepietiek, visam pamatā tomēr ir darbs. Ja gribas ļoti labi spēlēt, tad ir ļoti daudz jāstrādā," uzsver skolotāja.

Tāpat viņa teic, ka audzēkņiem ļoti īpašas ir tās reizes, kad jāspēlē publikas priekšā. "Uzstāšanās ir ļoti sarežģīta lieta. Vispirms tā ir spēja psiholoģiski savākties pirms koncerta, tā ir roku drebēšana un uztraukums, un ne jau katram ir pa spēkam īstajā brīdī publikai parādīt vislabāko, ko tu spēj izdarīt ar savu mūzikas instrumentu, lai gan reizēm uz skatuves jāspēlē tikai trīs minūtes. Patiesībā pirms uzstāšanās uztraucos arī es pati, tādēļ katru sava audzēkņa uzstāšanos koncertā es varu novērtēt ar desmit ballēm."

Varbūt arī mums reiz būs akordeonistu orķestris

Divas reizes gadā Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi rīko koncertu, kurā parāda vecākiem, brāļiem un māsām, ko ir iemācījušies, taču par akordeonu nav aizmirsuši arī kādreizējie skolotājas Riekstas audzēkņi. Jau piecus gadus Ulbrokas kultūras namā darbojas akordeonistu ansamblis "Akcents", kurā kopā ar savu bijušo skolotāju muzicē Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolas akordeona klases absolventi. "Akcents" uzstājas vietējo pašdarbnieku koncertos, ienesot krāsainību starp koru un dejotāju priekšnesumiem. "Akcenta" mūziķi spēlē arī Baltijas valstu akordeonistu orķestra "Baltic Tremolo" sastāvā.

"Aprīlī brauksim uz akordeonu mūzikas festivālu Lietuvā, kur uzstāsimies atsevišķi un spēlēsim lielajā koporķestrī. Mēs gribam spēlēt arī lielajā akordeonu orķestrī Lietuvas Dziesmu svētkos jūlijā, kad kopā sanāks vismaz 400 muzikantu. Varbūt kādreiz arī Latvijā būs savs akordeonistu orķestris, bet pagaidām, lai to piedzīvotu, jābrauc uz Lietuvu," saka A. Rieksta. Sadarbība ar Lietuvu viņu rosinājusi iemācīties lietuviešu valodu, jo, viņasprāt, tāpat kā mūzikas instrumentus, arī svešvalodas apgūt nekad nav par vēlu.

Iepriekš:

Ar akordeonistu konkursa finālu Ulbrokā sāksies mūzikas skolu labāko audzēkņu izvērtēšana