«Šis cilvēks ir pelnījis medaļu. Viņš cīnās, lai meitenes kaut ko sasniegtu,» uzskata V. Zavjalova, kuras meita pie H. Zelča trenējas jau trešo gadu. Neraugoties uz vecumu, kad prātā daudz citu lietu, Kintija pat neesot apsvērusi domu treniņus pamest. «Pati esmu sportojusi, bet šādus trenerus neesmu sastapusi. Viņš velta brīvdienas un atvaļinājumu, trenējot meitenes,» atklāj jaunās basketbolistes mamma. «Kā es smejos: treneris ir kā cāļu mamma – samīļo, sabar, kad vajag. Un meitenes viņu ciena.»

Priekam, ne vēderam
«Basketbols ir gudra spēle. Lēmumi jāpieņem ātri. Te nevalda vienveidība,» basketbolu raksturo olainietis H. Zelčs. Viņa uzraudzībā pašlaik basketbola spēles māku apgūst 25 meitenes vecumā no 13 līdz 14 gadiem. Savulaik trenēti arī zēni, daži pat iekļuvuši Latvijas izlasē. Pie Harija trenēties brauc meitenes no Jelgavas apkārtnes, tālāko ceļu mēro basketbolistes pat no Elejas un Dobeles. Meitenes treniņos ir apzinīgākas un cītīgākas nekā puikas, teic H. Zelčs. Viņa trenera gaitas aizsākušās 1987. gadā, kad pēc akadēmijas absolvēšanas sācis strādāt Olaines vidusskolā.

«Skolā nostrādāju piecus gadus, par treneri – līdz 2007. gadam, tad aizgāju trenēt uz Jelgavu,» stāsta treneris. Tā kā skolā ar iztikas nopelnīšanu esot bijis švaki, pirms 12 gadiem nodibinājis savu virsmu tīrīšanas un krāsošanas tehnikas tirdzniecības firmu. «Mana darba diena sākas astoņos rītā un beidzas astoņos vakarā. Treniņi ar meitenēm notiek no otrdienas līdz ceturtdienai,» saspringto grafiku atklāj Harijs. «Pie sevis nopelnu dzīvošanai, bet trenēju – priekam,» viņš smaida. Dažbrīd pat pusotru mēnesi jāiztiek bez brīvdienām.

Nesekmīgos netrenē
Harijs atzīst, ka ir bargs treneris. «Esmu stingrs. Riebīgs. Daudz prasu – vispirms apzinīgi kārtīgi jānāk uz treniņiem,» viņš stāsta. «Šīs meitenes jau no mazotnes ir pieradušas pie prasībām, taču, sākot trenēties vecākas grupas meitenēm, gadījās puņķi un asaras.» atceras Harijs. «Sākumā valdīja spītīgums – no uzskatiem neatkāpos ne es, ne viņas. Tomēr ar laiku viss nostājās pa plauktiņiem un neizpalika rezultāti,» stāsta Harijs.

Trenējot bērnus, esot savi knifi un meistarstiķi, tomēr viena no obligātajām prasībām esot sekmīgas atzīmes mācībās. «Katru semestri bērni man nes savas liecības. Ja ir kāda nesekmīga atzīme, kamēr to neizlabo, sacensībās piedalīties nevar,» viņš atklāj. Svarīgi esot mācīties arī pašam. «Lai prasītu no bērniem, vajag prasīt arī no sevis,» savu pieeju atklāj H. Zelčs. Trenerim esot jābūt kā mammai, tētim un vecmāmiņai – jāiemāca gan spēles tehnika, gan veselīgs uzturs un pieklājības normas.

Labākos nozog
Harijs atzīst, ka esot tādas reizes, kad meitenes neklausot, un tad vai nu esot jāmēģina pa labam, jāsaka kāds bargāks vārds, vai jāizvēlas neteikt neko. Tomēr, kopīgi trenējoties, gan trenerim, gan bērniem ir viens mērķis – uzvara spēlē, labi rezultāti. «Uzvar komanda, zaudē treneris,» veco izteicienu atceras Harijs Zelčs.

Basketbola nozare Latvijā esot nežēlīga joma, kurā uzvarētāji allaž būšot zināmākie klubi. «Grūtākais un sāpīgākais ir tas, ka tu ar visu sirdi un dvēseli trenē bērnus, bet tevi pieviļ un aiz muguras jauno basketbolistu aizvilina uz kādu no ietekmīgajiem klubiem,» stāsta treneris. Rīgas kolēģiem esot lielākas ambīcijas. Solot spožu nākotni izlasē, no komandām tiek aizvilināti labākie spēlētāji. Tad esot brīži, kad gribas visu mest pie malas. Tomēr gandarījums par bērnu izaugsmi ir spēcīgāks. Kā jau ikviena trenera, arī Harija vēlēšanās esot, lai bērni nākotnē kļūst par izciliem basketbolistiem un spēlē izlasēs. Tomēr vienmēr vajagot atcerēties, ka tikai 30 procenti ir talants un 70 – darbs, tāpēc nereti par labākiem basketbolistiem kļūstot tieši tie, kas pieliek visvairāk pūļu.

Sporto trenējot
Treneris tagad vairs neesot aktīvs basketbolists un dod priekšroku izkustēties kopā ar meitenēm treniņu laikā. Basketbols neesot sporta veids visiem vecumiem. Tāpat arī viņš norāda, ka atsevišķās sporta skolās jau tiekot trenēti piecgadīgi bērni, kas pēc Harija domām ir pārāk agri. «Vecākiem gribās savus bērnus padarīt universālus – dejošana, dziedāšana, basketbols, bet tas ir par daudz. Bērni apjūk un nogurst,» viņš spriež.

«Kā parasti saku – pirmais ir ģimene, mācības un pēc tam viss pārējais. Arī veselība ir vajadzīga.» Tomēr basketbola lauku Harijs negrasās atstāt. «Kā teicis pieredzējušais treneris Pēteris Lietuvietis: kamēr es būšu starp tiem jaunajiem, tikmēr es pats būšu jauns,» teic Harijs Zelčs.

Ķerot eksotiskus lomus
Ļoti palīdzot ģimenes atbalsts un sapratne. Harijam ir divas meitas – topošā māksliniece Brigita un Vineta, kas gājusi tēva pēdās un spēlē basketbolu. Lai gan kalendārā darāmo darbu grafiks saplānots jau līdz 31. jūlijam, laiks jāatrod arī Harija kaislībai – makšķerēšanai. «Tas ir mans hobijs jau no sešu gadu vecuma,» atklāj viņš. Ziemā gan laiku iznākot izbrīvēt retāk, tomēr jau pavisam drīz kopā ar igauņu basketbola treneri Vari plānots doties makšķerēt aizsalušajā Peipusa ezerā.

No Latvijas zivīm Harijs neesot noķēris tikai taimiņu un lasi, bet viens no lielākajiem lomiem esot bijusi 9,7 kilogramus smaga līdaka, gadījušies arī brangi zandarti. Makšķernieka azarts aizvedis pēc eksotiskiem lomiem uz tādām zemēm kā Austrālija, Amerika un Āfrika.